Aprīlis ir pavasara mēnesis, kurā daudzi novadu amatierteātri piedalās skatēs, lai satiktos ar skatītājiem un iegūtu teātra ekspertu vērtējumu. 20. un 21. martā notika Madonas novada amatierteātru skate, kurā vērtējumu ieguva seši novada amatierteātri.
Šīs skates žūrijas eksperti bija Cēsu amatierteātra režisore Edīte Siļķēna un dramaturgs Jānis Jurkāns. Trīs kolektīvi ieguva pirmās pakāpes diplomus, trīs kolektīvi – otrās pakāpes diplomus, bet Liezēres kultūras nama amatierteātris „LiNaTe" ar Ritas Misūnes lugas „Šauj viņu nost" iestudējumu (režisore Dace Ādamsone) tika izvirzīts uz reģiona skati. Viņi novada skatē arī ieguva visvairāk punktu: pirmā pakāpe, 42 punkti. Liezēres amatierteātrim šī izrāde reizē ar skati bija pirmizrāde, un bija tik patīkami vērot, kā lielā Liezēres kultūras nama zāle pildījās ar skatītājiem un to, ka šeit joprojām ir dzīva tradīcija aktieriem pēc izrādes sniegt ziedus.
20. aprīlī Madonas novada skati atklāja Kalsnavas pagasta amatierteātris „TēloJums" ar Hermaņa Paukša izrādi „Skatītāji". Režisore Agnese Ģērķe ar šo kolektīvu strādā no pagājušā gada rudens. Prieks par aktieru ansambli, režisores iecerēm un turpmākajiem plāniem, un pirmās skates vērtējumā iegūtā otrā pakāpe un 37 punkti ir labs starta pakāpiens.
Nākamo izrādi Madonas kultūras namā skatītājiem piedāvāja Praulienas pagasta amatierteātris „Tikai tā!" – Hermaņa Paukša „Pūces totēma cilts", režisore Vija Miška. Skatītāji un žūrija novērtēja skatuves estētiski veidoto scenogrāfiju, aktieru skatuves tērpus, gaismas un mūziku, kā arī to, ka aktieri ar patiesu prieku un degsmi iejutās savos tēlos. Lugas autors Hermanis Paukšs savā darbā ir atstājis lielu brīvību režisora interpretācijai, un tādēļ droši vien katrs skatītājs šajā izrādē varēja saskatīt kaut ko, kas uzrunāja tieši viņu. Žūrija šai izrādei deva otro pakāpi un 38 punktus.
Šo dienu noslēdza Mārcienas kultūras nama amatierteātris ar Ināras Šteinbergas lugas „Kompanjones" iestudējumu. Režisore Juta Fiļipoviča Madonas novadā vada divus amatierteātrus: gan Mārcienas amatierteātri, gan Sauleskalna amatierteātri „Priekā". J. Fiļipoviča no amatierteātru režisoriem ir visjaunākā un ar nelielu pieredzi, tādēļ ir ļoti svarīgi atbalstīt viņas radošo darbību. Var redzēt, ka viņas aktieri ir gatavi sekot režisores radošajām iecerēm un viņā ir daudz enerģijas, drosmes un pārliecības sasniegt savus mērķus. Lai izdodas, un lai šīs skates vērtējums – otrā pakāpe un iegūtie 36 punkti – ir kā pakāpiens solim uz priekšu.
21. aprīļa rīts sākās ar Lauteres kultūras nama amatierteātra „Aronieši" izrādi – Hermaņa Paukša „Akvāriju". Režisore Laima Vanaga nākamgad svinēs 80 gadu jubileju un ir apņēmības pilna ar savu kolektīvu iepriecināt skatītājus gan šeit, gan arī ārpus Latvijas robežām. L. Vanaga atzīst, ka viņai kolektīvs šajā dzīves posmā varbūt pat ir vairāk nepieciešams nekā viņa tam. Skates izrādē ir patīkami redzēt režisores izveidotās mizanscēnas un to, ka aktieri spēj organiski atveidot sev uzticētos tēlus nepārspēlējot. Tādēļ arī novērtējumā pirmā pakāpe un 40 punkti.
Skates nobeigumā visiem bija iespēja redzēt Ērgļu saieta nama amatierteātri, kas režisores Ievas Lapiņas vadībā bija iestudējis Hansa Kristiana Andersena pasaku „Sniega karaliene". Iespaidīgi! Skaisti! Teātris ir apvienojis kopā vairākas ģimenes un Ērgļu puses cilvēkus, lai radītu prieku sev un citiem. Arī žūrijas vērtējums – pirmā pakāpe ar 40 punktiem – tiek saņemts ar prieku. Cik labi, ka teātris var būt tik daudzveidīgs un ka mēs, novada amatierteātru režisori, esam tik dažādi, prieks, ka esam un darbojamies!
Skates žūrijas ekspertu vērtējums
Divas dienas pavadot kopā ar teātra ekspertiem – dramaturgu Jāni Jurkānu un Cēsu tautas teātra režisori Edīti Siļķēnu -, raisījās dažas pārdomas par amatierteātru darbību šodien, ar kurām vēlos padalīties arī ar jums.
– Kā jums liekas, vai apgalvojums, ka lauku amatierteātriem ir grūti, jo ir divas problēmas – grūti atrast aktierus un grūti izvēlēties iestudējamo materiālu -, atbilst patiesībai? – jautāju sarunas biedriem.
Jānis Jurkāns: – Tas ir kā koks ar diviem galiem. Viena pagale nedeg, vajag vismaz divas. Ikvienam ansamblim, katram teātrim viss sākas ar materiāla izvēli. Un tad ir otra problēma: materiāls ir labs un interesants un režisoram patīk, bet vai tas ir derīgs konkrētajam aktieru ansamblim? Vai to var izdarīt? Vai šis konkrētais materiāls kaut ko dos šim ansamblim, varbūt tas ir par grūtu, varbūt pietrūkst īsto aktieru? Tur ir tā problēma, ne tas, ka materiālu nav. Jā, lugu ir ļoti daudz. Varētu pat atrast ļoti daudz lugu, bet meklēt arī vajag. Un arī profesionālajiem teātriem ne visas lugas visiem aktieru ansambļiem der. Un tur ir pavisam citas problēmas, mūsu, latviešu, žanru nabadzība: mēs diezgan ierobežotos veidos spēlējam, piemēram, komēdijas, bet komēdijas ir tik ļoti dažādas.
– Tad jau tā var būt, ka man kā režisorei kāda luga iepatīkas, bet es to nolieku malā un gaidu, kad man būs tāds aktieru sastāvs, kad es to varēšu iestudēt.
Jānis Jurkāns: – Jā, tā var būt, un reizēm aktieru ansamblis nav gatavs tavai izvēlētajai lugai. Reizēm kolektīvs nospēlē lugu pat labi, tomēr ne tik labi, neatklājot to, kas tur ir iekšā. It kā aktieri cenšas, bet netiek klāt tam materiālam, jo nav tam gatavi. Un vēl jau aktieri mainās, nemaz nav tik daudz teātru, kur ir stingrs, pamatīgs aktieru kodols. Bet gadās arī tā, ka ir stingrs un pamatīgs kodols, kurš negrib neko jaunu. Viņi ņem viena autora vai viena žanra lugas un tad tik rullē. Visādi ir. Pats galvenais, lai režisors ar aktieru ansambli kļūst par līdzautoru konkrētā darba autoram, jo izvēlētais dramaturģiskais materiāls ir jāpārrada no jauna, atklājot skatītājiem savu vēstījumu, ko režisors un aktieri vēlas ar šo konkrēto, izvēlēto materiālu pateikt.
Edīte Siļķēna: – Man šķiet, pirmkārt, tagad mainās situācija, kāpēc ciematos, pagastos, pilsētās vajag amatierteātri. Manuprāt, tiem ir jānāk, jārodas no tās iekšējās gribas un vajadzības. Kopā sanāk cilvēku grupa, trīs, četri, pieci cilvēki, kuri grib to darīt, un ir režisors, tad ir tā gribas darbība, ko mēs ļoti vēlamies prasīt uz skatuves, tad tas jau izveidojas kopienas kopīgajā gribā. Cilvēki grib sevi pilnveidot, atklāt kaut ko jaunu, izzināt skatuves spēles prieku, un tas ir vērtīgi. Dažkārt ieietas rutīna: mums visus gadus ir bijis amatierteātris, tad mēģina pierunāt cilvēkus, lai nāk spēlēt teātri, un viņi ar gariem zobiem spēlē uz skatuves, bet rezultāta nav.
Par materiāla izvēli: man liekas, ka šobrīd cilvēkiem, ja viņi negrib dramaturģisku materiālu un režisors neatrod lugu par to, kas aktieriem un viņam pašam interesētu, sāpētu, par ko viņi priecātos, ko viņi gribētu saviem skatītājiem rādīt, tad, manuprāt, cilvēki rada šos kopienas stāstus, šos dokumentālos stāstus. Vajag tikai mazliet veikt izpēti, pameklēt, ieraudzīt, un tie var būt ļoti sirsnīgi stāsti par savējiem, kas te kādreiz dzīvojuši, par notikumiem, par cilvēkiem, kuri šobrīd dzīvo, pamēģināt pārnest to uz skatuves – tas nav nemaz tik grūti. Un tad palīgā pieaicināt profesionālu dramaturgu, kas var dramatizēt vai apkopot, vai palīdzēt nonākt līdz iestudējamam materiālam. Jo ir svarīgi, ka tu uztaisi to izrādi un pašiem patīk, bet ir vērtīgi arī saprast, ka to izrādi tu vari rādīt citiem, braukt apkārt; un arī citiem skatītājiem liksies saistoši tas, ko tu no skatuves gribi pateikt. Var iestudēt iestudēšanas pēc, rutīnas pēc, bet katrs darbiņš ir ar savu vēstījumu, jauku, priecīgu. Runājot par komēdijām, manuprāt, tas ir ārkārtīgi grūts žanrs, ārkārtīgi: tur vajag noticēt, nospēlēt ļoti nopietni. Tikai tad skatītājs smiesies, ja patiesībā katrs tēls savu lietu dara ar lielu pārliecību un nopietnību. Dažkārt skumji ir tas, ka aktieri marķē. Patiesībā ir ļoti daudz materiāla, ko var dramatizēt, ir dažādi stāsti, pasakas, notikumi, pat ja liekas, ka šobrīd nav atbilstošas lugas. Dažkārt ir tā: ja kolektīvs, režisors izvēlas kādu lugu un trūkst aktieru, tad var piesaistīt arī kādu vietējo, sakot viņam: nu, klausies, tu atnāksi, nospēlēsi, ir viena feina loma, un cilvēku var ieintriģēt.
– Man, protams, gribētos, lai lauku amatierteātros būtu vairāk jauniešu.
Edīte Siļķēna: – Tas saistīts ar tām pašām tradīcijām – jaunie cilvēki atgriežas, ja tas viņiem ir saistoši, ja viņi ir pieradināti pie šīs tradīcijas, ja viņi kā bērni ir nākuši līdzi saviem vecākiem uz mēģinājumiem, tad viņiem ir tā vilkme un viņi arī atgriežas. Tas arī atkarīgs no režisora – vai viņš piesaista jauniešus.
Katrs notikums, arī amatierteātru skate, raisa pārdomas, un es novēlu, lai ikviens amatierteātra režisors un kolektīvs atrod savu veiksmes formulu, atslēgu, ar ko atslēgt sev un saviem skatītājiem jaunus, interesantus un aizraujošus stāstus, ko kopīgi piedzīvot.
26.04.2024.