Novadniekam Zigmundam Bekmanim jau no skolas laikiem ir paticis rakstīt sacerējumus par brīvajām tēmām. Šobrīd viņš aktīvi raksta par ceļošanu un ir "Latvijas Avīzes" tematiskā pielikuma "Atpūta ģimenēm ar bērniem" autors. Tikko klajā nākusi Zigmunda veidotā bērnu grāmata "Apkārt pasaulei blusas mugurā", kurā autors ir apvienojis savas iemīļotākās nodarbes – rakstīšanu un ceļošanu. Pats ir apceļojis daudzas pasaules valstis un grāmatu veltījis savai meitai Sonorai.
– Zigmund, vispirms jautāšu – ar ko tava ikdiena saistīta šobrīd? Vai pandēmija to ietekmē?
– Neticami, bet pandēmija būtiski manu dzīvi un darbu nav mainījusi. Pēc savas iekšējās būtības esmu vienpatnis un ikdienā ļoti labi varu iztikt bez burziņiem un draugu satikšanas. Protams, ilgtermiņā jau reizēm sagribas kādu apciemot, paspiest roku, nevis tikai sveicinot māt ar galvu, taču šī vēlme nav tik spēcīga, lai meklētu piedzīvojumus un pārkāptu noteiktos ierobežojumus. Joprojām turpinu strādāt "Latvijas Avīzē", kur divreiz mēnesī aizpildu Tūrisma lapu un reizi mēnesī veidoju plašu materiālu ielikumam "Zaļā Latvija", kurā tiek atspoguļotas ar dabas aizsardzību un resursu izmantošanu saistītas tēmas. Starp citu, šajā sērijā šovasar rakstīju arī par tautā iecienīto Biksēres avotiņu, kura ūdens ir viens no labākajiem Latvijā.
Tā kā esmu ārštatā un jau vairāk nekā trīs gadus strādāju attālināti, jaunie apstākļi man neradīja nekādus sarežģījumus. Darbs kā tūrisma gidam gan uz kādu laiku bija jāaizmirst, taču vasarā radās iespēja noorganizēt pāris ekskursiju pa Latviju, tādēļ kopumā par aizvadīto gadu nesūdzos – tas galu galā izvērtās negaidīti labs. Turklāt pavasarī savā Dzelzavas lauku īpašumā bija laiks iestādīt jaunu ābeļdārzu (ap 90 dažādu šķirņu kociņu), kas ar laiku dos augļus arī manam hobijam – vīna darīšanai.
– Kāds mikroklimats valda ģimenē – vai meita mācās attālināti, sieva ir mediķe – vai vīrusa apstākļi viņas darbu ietekmē?
– Mana sieva ir ģimenes ārste, un mediķiem šis ir ļoti sarežģīts laiks. Viņa savā praksē jau ir saskārusies ar "Covid-19" pozitīviem cilvēkiem un viņu kontaktpersonām, vairākkārt veikusi testus, taču, par laimi, visas reizes rezultāti bijuši negatīvi, un mūsu ģimene nav nonākusi karantīnā. Varētu padomāt, ka šādā situācijā sēžu kā uz pulvera mucas, bet man nav tādas izjūtas. Par apdraudējumu nedomāju – ko darīt netrūkst. Līdz šim man bijusi stipra imunitāte, gadiem ilgi neesmu slimojis, jo cenšos veselīgi ēst un ar kaitīgiem ieradumiem neaizraujos. Vienīgi no rītiem dažkārt asinsrites uzlabošanai "ierauju" pa piecdesmit gramiem brendija, jo man ir pazemināts asinsspiediens un vajag pamosties.
Meita mācās Jūrmalas Valsts ģimnāzijas 4. klasē. Mācību gadu iesāka klātienē, bet pēc 18. novembra turpināja attālināti un tā arī pabeidza pirmo semestri. Sekmes viņai labākas nekā klātienē mācoties, taču mazliet piepalīdzējām, kad lūdza padomu. Dzimšanas dienā uzdāvinājām datoru – tas tagad būs liels atspaids mācību procesā, lai nekavētu darbu tētim un mammai. Šobrīd brīvdienas mazajām klasēm ir pagarinātas līdz janvāra vidum, un izmantosim tās lietderīgi – atvedīšu Sonoru uz Dzelzavu paslēpot, jo Jūrmalā sniega nav. Pēdējoreiz, būdama laukos, viņa ļoti priecājās par slapjo sniegu un aiz omes loga uzvēla sniegavīru.
– Vienmēr esi bijis radošs cilvēks – te dzeja, te grāmata, te jauns vīns. Pastāsti par savām virsotnēm – mazajām un lielajām – šajā ziņā.
– Tev taisnība. Par rakstīšanu esmu domājis no mazotnes, kad vectēvs pierakstīja manus pirmos īsos stāstiņus par zvēriem. Pandēmijas laikā, kārtojot māju, atradu šo pierakstu burtnīcu ar paša zīmējumiem. Mamma bērnībā domāja, ka man būs talants uz zīmēšanu, jo tēva brālis bija mākslinieks. Sūtīja manus zīmējumus pat uz tā laika bērnu žurnālu „Zīlīte". Bet izskatās, ka māksliniecisko līniju ģimenē turpinās meita, kas mācās Jūrmalas mākslas skolas 3. klasē un kopā ar skolasbiedriem ir ilustrējusi manu pasaku grāmatu.
Par mazajām virsotnēm runājot – pēdējā laikā cenšos katrai dienai izvirzīt kādu darbu, kas līdz gulētiešanai noteikti jāizdara. Vienalga, vai tā būtu kāda jautājuma noskaidrošana, raksts avīzei, saziņa ar sen nesatiktu cilvēku vai saskaldīta malka, nopļauts pagalms un ziemā līdz galam izdomāta doma – rīcības plāns tuvākajām dienām, nedēļām.
Ar lielajām virsotnēm ir citādi. Ir tādas, kurās gribas uzkāpt, bet saprotu, ka spēki vēl par vājiem, bet ir arī tādas, kurās varētu uzkāpt, taču bez gandarījuma. Ja konkrēti – pirmajā kategorijā būtu rakstniece Ilze Indrāne. Gribētos palīdzēt Ingunai Rogai-Saulītei izdot grāmatu un izveidot filmu par mūsu novada izcilo literāti. Esam mēģinājuši, taču pagaidām ir izjūta, ka nav īstais laiks. Noteikti vēlos turpināt rakstīt, ieceres ir grandiozas, taču tās neatklāšu – radošais process nav prognozējams. Pateikšu vien, ka pa galvu maisās sižeti romānam, lugai un vēl vienai bērnu grāmatai. Varbūt apkopošu pēdējās desmitgadēs rakstītos pantus dzejoļu grāmatā, jo iepriekšējā iznākusi sen – 1996. gadā.
– Grāmata bērniem – cik viegls vai grūts ceļš tika noiets līdz darba iznākšanai? Un vai grāmata ir tikai bērniem?
– Pasaku grāmata "Apkārt pasaulei blusas mugurā" ir domāta sākumskolas bērniem, taču vecmāmiņas, kuras jau paspējušas to izlasīt, atzīst, ka tā bijusi aizraujoša lasāmviela vienam vakaram. Turklāt šajā grāmatā centos ietvert arī izglītojošu informāciju, piemēram, par apstākļiem uz Mēness, pingvīniem un citām parādībām un vietām, kurās galvenā varone savā pasaules apceļojumā viesojas. Laikā, kad reāli ceļot tikpat kā nav iespējams, nevienam nav liegts ceļot sapņos.
Kad meita bija pavisam maza, vakaros pirms gulētiešanas stāstīju viņai pasakas – par trim sivēntiņiem, Sniegbaltīti, Pelnrušķīti, Nāriņu… Skaistas pasakas, taču, bieži atkārtotas, sāka apnikt. Tad atcerējos par tikšanos ar rakstnieku Viku, kas savai meitai stāstīja paša sacerētas pasakas, un nolēmu pamēģināt. Tas notika pirms pieciem gadiem, kad Sonora vēl gāja bērnudārzā. Stāstu vajadzēja sacerēt katru dienu, lai ik vakaru būtu ko stāstīt. Aizmiegot meitai tāpat kā man nebija ne jausmas, kas notiks tālāk. Tā radās grāmata, kurai tās galvenā varone, nu jau skolniece būdama, ir uzzīmējusi vāku.
– Tava dzīve rit Jūrmalā, bet esi mūsējais. Vai atskrien uz Dzelzavu, apciemo tuviniekus, dzimtas māju un kā ir ar novadnieka vilkmi?
– Lai gan vairs septiņpadsmit gadu diendienā nedzīvoju Madonas novadā, joprojām sevi uzskatu par vietējo. Bērnība, skolas un pirmie darba gadi, kas pavadīti nogrieznī "Dzelzava-Cesvaine-Madona", ielikuši pamatu visai dzīvei un nav izdzēšami. Tie ir veidojuši manu personību, tādēļ prieks, ka novadnieki mani vēl atceras. Pateicoties arī Madonas novada domes atbalstam, sapnis par pasaku grāmatu varēja īstenoties. Patiesībā jau visus šos gadus tepat vien esmu bijis, jo regulāri – ar vienas līdz trīs nedēļu intervālu – apmeklēju savas dzimtas mājas "Purmales" Dzelzavas pagastā, kur vēl dzīvo mana mamma (87) un ir tik daudz darāmā. Uz sakoptākās sētas nosaukumu nepretendēšu, taču aplīgot mani arī neviens nevarēs.
Vienmēr priecājos, kad lasu vai dzirdu par madoniešu sasniegumiem. Arī nākotnē nekas nemainīsies. Turpināšu būt savos laukos, kaut ko pilnveidot, lai padarītu šo vietu videi draudzīgāku, piemēram, nopietni apsveru iespēju uz savas zemes izveidot saules enerģijas staciju.
– Kādus jaunus darbus lolo un jau esi iesācis 2021. gadā?
– Jaunajam gadam ir daudz ieceru, bet šobrīd prioritāte ir Madonas grāmata, kuru iecerējusi novada pašvaldība, saturā akcentējot Madonas novada dabu, tās aizsardzību un resursu izmantošanu, bet neaizmirstot arī par lauksaimniecību, mežsaimniecību, pilsētbūvi, lauku tūrismu un kulināro mantojumu. Esmu nolīgts par šī izdevuma atbildīgo redaktoru, un darba grupā ir vairāki ļoti kompetenti palīgi: Indulis Zvirgzdiņš, Zane Grīnvalde, Daiga Torstere. Paredzēts, ka Madonas grāmata iznāks maija beigās vai jūnija sākumā.
8.01.2021.