Aizvadītajā piektdienā Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālēs, klātesot plašam atbalstītāju lokam, tika atklāta mākslinieku Kroļļu triju paaudžu izstāde „Skrējiens pa apli". Izstādē ar darbiem piedalās vecmeistari Izabella un Gunārs Kroļļi, viņu meita Inguna Krolle-Irbe un mazmeita Madara Māra Irbe.
Mākslinieks, grafiķis, viens no redzamākajiem Latvijas 20. gadsimta otrās puses estampa meistariem Gunārs Krollis (1932) kopā ar ģimeni mūsu pusei nav svešinieks. Savas vasaras ģimene vada Mētrienas pusē, un gadu gaitā ne reizi vien muzejā esam bijuši liecinieki spēkpilnām autoru izstādēm. Šī reize nav izņēmums. Darbos tik dažādi, bet viens otru papildinoši un savā starpā nekonkurējoši jaunajā ekspozīcijā atklājas mākslinieki. Lauki, vide, Mētrienas daba un cilvēki ir viņu akumulators. Rudenī atgriežoties Rīgā, mākslinieki var uzsākt jaunu radošās dzīves un daiļrades apli.
Gunārs Krollis izstādē pārsteidz ar darbiem, kuros risina kosmosa tēmu. Darbi no cikla „Planētu parāde" pretēji ierastajam grafīta zīmējumam atklāj mākslinieka vēlmi pieskarties krāsām. Zīmējums tiek papildināts ar krāsu zīmuļu gleznojumu, tādā veidā atspoguļojot zemapziņā radītos impulsus un jaunus radošos meklējumus. „Planētu parāde" nav konkrētas planētas, kā, piemēram, Marss vai Venera, bet astoņas krāsainas lapas, krāsaini apļi, kuros atklātas mākslinieka fantāzijas par kosmosu, viņa interpretācija par planētu būtību un uzbūvi. Arī mēs, skatītāji, katrs savā ziņā esam kā planēta – dažāda spožuma un dažādā attālumā cits no cita. Kosmosa tēmas turpinājums nolasāms Gunāra Kroļļa darbos „Ceļojums ar Monu". Mākslinieka radītās iespaidīgās raķetes, kurās „kuģo" arī Mona Liza, liek aizdomāties par vēstures un cilvēka attīstības gaitu, par zemapziņas tīklojumu un filozofiskiem vispārinājumiem.
– Kad es domāju par Kroļļu ģimeni kā par vienību un veselumu, es domāju par pašu svarīgāko tautas un valsts pastāvēšanā – par ģimeni, – aizdomājās mākslas zinātniece Ingrīda Burāne. – Latvijas Satversmē ierakstīts atzinums, ka katram valsts pilsonim ir tiesības uz vērtību sistēmu. Gribu teikt, ka tautas gara un ideālu izteicēji, pirmkārt, ir mākslinieki, un Kroļļu ģimenes darbos redzu, cik jūtīgi, gudri un godīgi viņi kalpo vērtību ideāliem, tai misijai, kas māksliniekiem atvēlēta.
– Kad darbs ir izveidots, man pašai nereti gribas ko mainīt, jo keramikā daudz ienes nejaušība, – sarunā pauda Izabella Krolle. – Ar vienu glazūru glazētie darbi katrs ir citādāks – tā keramiķim ir likteņa ironija. Kādiem impulsiem ir pakļauts mākslinieks? Kas viņu iedvesmo? Gunārs ar saviem darbiem ir izteikts pareģis, mani vada intuīcija. Turklāt gribas iet nevis vieglāko ceļu, bet virpot, veikt tehniski sarežģītus uzdevumus. Par ideju dzimšanu varu teikt – man bieži ir galvassāpes – tādas, ka varētu rāpties pa sienu, un tad caur šīm sāpēm atnāk domas. Bija periods, kad sāku pat gaidīt galvassāpes, jo idejas pēkšņi izbeidzās, – smaidīja māksliniece.
Procesa gaitā pirmais, pie kā keramiķe strādā, ir tēla ārējais veidols, paralēli tiek domāts, kā kopā turēsies izsapņotā konstrukcija: – Priecājos, ka skolā tika mācīta fizika un ģeometrija, tas palīdz mākslas darba uzbūves tapšanā. Pēc konstrukcijas seko darba tālākā apstrāde. Vai varu radošo darbu iedalīt posmos? Nevaru. Madonas izstādē ir arī jaunākie – šā gada maijā veidotie – darbi. Man patīk strādāt ar cilvēka figūru, un tā parasti ir sieviete. Sievietes iznes dzīves smagumu, jo ir kā balstītājas, torņu turētājas. Caur šo tēlu izsaku visu cilvēci.
– Izstāde tika iecerēta krietni agrāk, tāpēc jau pirms pandēmijas veidoju savu gleznu kolekciju akrilā, lai būtu saskaņa un krāsu daudzveidība ar ģimenes pārējiem darbiem, – laikrakstam pauda Inguna Krolle-Irbe. – Tas bija kā eksperiments ar materiālu: veidoju sesijas, laistījos ar krāsu, gaidīju, kamēr krāsa nožūst, tad sekoja punktēšana, kas paģērēja laiku un pacietību. Apzināti meklēju krāsu gammu saskaņu, bet bija svarīgi laikus apstāties, lai nebūtu par „saldu". Zīmējumi uz melnajiem foniem savukārt ir mani jaunākie darbi. Bija bauda ļauties procesam, sekot, kur līniju virknējums aizvedīs. Pakļauties ritmiem, izvēlēties vienkāršas krāsas, izbaudīt procesu. Tās ir impresijas, kuru kompozīcijas nav veidotas apzināti, tās radušās mākslas tapšanas gaitā. Ļoti askētiska krāsu izvēle, spēle ar formu, bet tā nav spekulācija, bet pašizteiksme. Melnais vienmēr visu noliek savās vietās. Gleznojot ar spalviņu un tušu, tehniski bija jāstrādā ļoti precīzi, lai lineāls nepielīp tušai. Uz priekšu varēju virzīties ļoti lēni, bet tas sagādāja radīšanas pārdzīvojuma svētkus, – atklāja Inguna.
Ģimenes jaunākā atvase – Madara Māra Irbe – nav īpaši virzīta mākslā. Viņa ir izstudējusi jurisprudenci, strādā profesijā kā lektore. – Neesam viņu virzījuši mākslā, tomēr meita grib izteikties vizuāli, ir veidojusi arī skulptūras no māla, šajā izstādē uzrunā ar pieskārieniem dabas tematikā.
07.10.2020.