3. novembrī ceļā uz Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku 150. gadadienu, ko Latvijā atzīmēsim nākamā gada vasarā, Haralda Medņa kultūrizglītības centrā "Dziesmusvētku skola" notika otrais stāstu un sadziedāšanās vakars.
Atjaunotajā Haralda Medņa mājā "Dzintari", kas atrodas lielās šosejas malā Praulienas pagastā, vakarēšana aizritēja siltā un latviskā gaisotnē. Novembris ir valsts svētku mēnesis, kad iededzam sveces un vienlaikus – savas patriotisma izjūtas. Mīlīgajā namiņā muzicēja Madonas kultūras nama koklētāju ansamblis "Rasa" Ineses Ābolas vadībā, "Dziesmusvētku skolas" vadītāja Santa Jaujeniece bija sagatavojusi prezentāciju par pirmajiem Vispārējiem Dziesmu svētkiem, vairāki koristi dalījās savos īpašajos atmiņu stāstos par personisko pieredzi Dziesmu svētkos. Vakaru vainagoja visu dalībnieku kopīga sadziedāšanās, ko uz akordeona pavadīja mūzikas skolas skolotājs Artūrs Grandāns, bet apetīti remdēja siltu pīrādziņu cienasts un garda tēja.
– Latvijas Republikas proklamēšanas dienā – 18. novembrī –
cilvēkos savulaik tika aizdegtas daudzas jo daudzas patriotisma liesmas, – uzsvēra Santa Jaujeniece. – Pētot pirmo Vispārējo dziesmu svētku notikumu, redzams, ka tur veidojās aizmetņi latviešu nācijai un Latvijas valstij.
Klausītājiem tika atgādināts, ka pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki notika 1873. gadā no 26. līdz 29. jūnijam Rīgā. Tajos piedalījās 46 kori ar kopējo dziedātāju skaitu 1003. No Vidzemes ieradās visvairāk – 34 kori ar 699 dziedātājiem. Pavisam svētkos piedalījās 1019 dalībnieki, no tiem 1003 dziedātāji un 16 orķestri.
– Šodien ir liels gandarījums, ka Arta Kumsāra sapnis par Haralda Medņa mājas atjaunošanu ir piepildījies. Izejot vairākus lokus, atrasta arī Haralda Medņa "Dziesmusvētku skolas" vadītāja, kura aktīvi uzsākusi darbu. Gandarījums ir arī par to, ka esmu piedzīvojis bezgala interesantu laiku, – savu atmiņu stāstu iesāka Artūrs Grandāns. – Esmu piedzīvojis gadsimtu maiņu, saticis cilvēkus, kuri šobrīd ir mūsu vēsture. Kad Rīgā mācījos par diriģentu, dziedāju vairākos koros, biju kopā ar leģendārām personībām – kordiriģentu Daumantu Gaili, esmu saticis Haraldu Medni, dziedāju korī pie Jāņa Dūmiņa, Jura Kļaviņa un daudziem citiem kordiriģentiem.
– Dzīves skrējienā šis tas ir piemirsies, bet, palasot mūsu novadnieka Jāņa Bērziņa otro grāmatu "Dziesmotais novads", atmiņā ataust fakti un notikumi, kuriem esmu bijis līdzās. Dziesmusvētku izjūta manī ielijusi no jaunības, kad atnācu no armijas un uzsāku diriģēt Praulienas pagasta kori. Viens ir mācīties par diriģentu, pavisam cits – just kori ar savām rokām, ko iegūt var tikai praksē. Ar Praulienas kori to pieredzēju. Mūžam atcerēšos Atmodas laika sākumu, kad, braucot uz Dziesmu svētkiem Daugavpilī, visu ceļu turp un atpakaļ dziedājām. Un dziesmas, protams, neatkārtojās. Tāpat atcerēšos pirmos Dziesmu svētkus kopā ar klaida latviešiem, kas Rīgā notika 2001. gadā. Koncerta noslēgumā leģendārais Leonīds Vīgners diriģēja Jurjānu Andreja kantāti "Tēvijai", – turpināja Artūrs Grandāns.
Pieminot diasporas korus, Artūrs Grandāns uzsvēra, ka šobrīd, kad piedzīvojam trešo emigrācijas vilni, ļoti spēcīgi ir latviešu diasporas kori gan Norvēģijā, gan citviet pasaulē: – Koristi uz mēģinājumiem sabrauc ar lidmašīnām, tērpus gatavo paši un šādā veidā svešumā izjūt latvietību. Viņu tieksme uz latvisko kultūru ir apbrīnojama.
Savā pieredzē par kordziedāšanu dalījās arī dakteris Reinis Rudzāts. Vispirms gan viņš izstāstīja neformālu stāstu: – Beidzamajos Dziesmu svētkos, kuros piedalījos, man tika iedots smags maisiņš – esot jānes un viss. Pa ceļam dalībniekiem tika nolasīta instrukcija, kā jāuzvedas, kas jāievēro drošībai, un tā. Pēc dzirdētā cēlos, strauji ņēmu savu tīkliņu, bet sagšas tur iekšā skaļi nograbēja. Šodien pirms savas ģimenes īstenā stāsta vispirms nolikšu nesamo, lai saturs (sagšas) iekšā negrab.
Rudzātu ģimene nodziedāja arī kādu praulēniešu dziesmu, ko savā repertuārā pārņēmusi no folkloras kopas "Vērtumnieki".
– Dziedāšanu nevaru iedomāties bez savas vecāsmammas un arī mammas, – aizdomājās Reinis Rudzāts. – Vecāmamma mudināja dziedāt arī mani, turklāt uzsvēra, ka ir dziedājusi pie Medņa. Viņa dzīvoja Cesvaines pusē, dziedāja Kārzdabas korī; varbūt pie Medņa bija dziedājusi kādos Dziesmu svētkos? Pieļauju, ka diriģenta ģēnijs bija tik liels, ka, esot Rīgā starp tūkstošiem dziedātāju, viņā palika pārliecība, ka "ir dziedājusi pie Medņa".
Skolas gados Reinis Rudzāts mācījās Ogrē, sporta klasē, līdz ar to pieredzes par dziedāšanu korī un azartisku bēgšanu no tā viņam neesot. – Varbūt tagad dažreiz aizbēgu no Rijnieka vadītā kora, tā izbaudot nokavēto? – pasmaidīja runātājs.
Īpašs Rudzātiem ir stāsts par savstarpēju iepazīšanos, kas notika tieši kora mēģinājumos. Un humora pilns bija stāsts par kādiem Jāņiem, kad klātesošie nebeidza stāstīt par to, "kā mēs toreiz un vēl kādreiz vareni dziedājām", bet pie pašas dziedāšanas Zāļu vakarā nemaz netika. – Tad sev apsolīju, ka, pirmkārt, ja kādam teikšu "Ak, kā mēs dziedājām!", tad tajā brīdī arī dziedāšu un stāstus vien nevairošu, – pauda korists.
– Ar dziesmu esmu saaugusi visu savu mūžu, – aicināta dalīties pieredzē, vēstīja Antra Gotlaufa. – Ar koriem dzīve savukārt saistās no Madonas vidusskolas gadiem, kad dziedāju korī pie skolotāja Jāņa Bērziņa. Toreiz viņš centās mūs visus pacelt uz lielā viļņa – ja dziedāsim korī, tiksim uz Dziesmu svētkiem! Tomēr tas bija pionieru laiks, un daudz bija nodevu dziesmu – patriotiskas padomju stila dziesmas. Tās man riebās, kaut repertuārs bija jāizdzied, un, neskatoties uz to, viss kopumā radīja svētku izjūtu. Pēc augstskolas, kad kopā ar vīru atnācām dzīvot uz Praulienu, kora pagastā nebija. Gāja laiks, ļoti vēlējos tikt uz Dziesmu svētkiem, sāku dziedāt Madonas korī.
Kad pēc gadiem tika atjaunots koris Praulienā, Antra Gotlaufa kopā ar ģimenes locekļiem sāka dziedāt tur. Mēģinājumi notika Saikavas klubā, kolektīva vadība uzticēta Jānim Rijniekam, projekta ietvaros iegādāti jauni tērpi, un 2013. gadā pat uzņemta filma, kā lauku koris ar vilcienu dodas uz Dziesmu svētkiem.
Runātāja dalījās pieredzē par to, ka dziedāšana korī var atvērt jaunus apvāršņus pat pēc dabas savrupiem cilvēkiem. Kordziedāšana iemāca socializēšanās prasmes, attīsta talantus, ļauj cilvēkiem arī no nelabvēlīgām ģimenēm atraisīties un uzplaukt. – Koris ir labākais, kas ar mani ir noticis! – kāda puiša liecību atstāstīja Antra Gotlaufa.
– Dziesmu svētki – tā ir laime, – turpināja koriste. – 2018. gada svētkos visa mana ģimene – septiņi cilvēki – bijām Vispārējo latviešu dziesmu svētku dalībnieki. Tieši vai netieši arī nākamās vasaras svētkos būsim lielākā daļa mūsu ģimenes. Ja kaut kas ir sirdī, ja patīk, ir jādara, jāiet uz mēģinājumiem un citu viedokļos klausīties nav
vērts.
Jāpiebilst, ka koristu liecības tika dokumentētas videoierakstā, un ar laiku tās varēs izmantot gan kultūras pasākumos, gan īpašas videofilmas veidošanā.
9.11.2022.