Marts ir aktiera un režisora Kārļa Pamšes jubilejas mēnesis. Izcilais skatuves mākslinieks dzimis Dzelzavā, un viņa 100. jubilejai veltīts sarīkojums 31. martā notiks Madonas kultūras namā.
Koncertuzvedumu „Ja mana dzīve būtu tik mana vien…" kopā ar dažādu paaudžu aktieriem iestudē muzikālā teātra režisors un vokālais pedagogs Edgars Kramiņš. Sarunā ar autoru lūdzu atcerēties, kāds viņa atmiņā palicis Kārlis Pamše.
Spītīgs un iecirtīgs mākslas vārdā
– Kārlis Pamše bija diezgan iecirtīgs un pat spītīgs cilvēks, bet šī viņa iecirtība un spītība vienmēr bija idejas un mākslas vārdā, – uzsvēra Edgars Kramiņš. – Vienlaikus Kārlis bija ļoti sirsnīgs un cilvēcisks. Mēs pirmo reizi satikāmies laikā, kad vēl studēju Maskavā, bet vēlāk – Rīgas Muzikāli poētiskajā teātrī. Bija brīdis, kad Kārli Pamši palūdza aiziet no Operetes teātra. 1989. gadā viņam bija 72 gadi, bet viņš bija ļoti varošs un vēlējās strādāt. Es viņu uzaicināju uz Poētisko teātri par mākslinieciskās padomes priekšsēdētāju – likās, lieliskajam skatuves māksliniekam vajag atdot godu. Taču viņš atrotīja piedurknes un iesāka veikt daudz ko ārpus saviem tiešajiem pienākumiem. Pamše rakstīja un iestudēja lugas un atsāka izrādēs pats arī spēlēt. Ar mazām lomiņām kā aktieris Nacionālajā teātrī Kārlis Pamše savu karjeru sāka, vēlāk izstudēja režiju, bet mūža nogalē atgriezās pie lomu atveidošanas izrādēs.
Pacietīgs un vienmēr izdarīgs
Aktiera profesija saistās ar tuvākiem un tālākiem braucieniem pie sava skatītāja. – Arī mūsu teātris ar izrādēm daudz brauca pa Latviju, bet nekad nedzirdēju, ka Kārlis Pamše kunkstētu vai iebilstu par kādām neērtībām, – atcerējās Edgars Kramiņš. – Bija krīzes laiks, un Kārlis Pamše kopā ar Māru Zemdegu spēlēja izrādē „… un mūžīgs ceļš tālāk". Viņiem no Alūksnes bija jānokļūst uz Gulbeni, un vienīgais veids, kā braukt, bija šaursliežu bānītis. Bija benzīna krīze, abi aizgāja uz staciju, bet tur bija studentu pilns – bānītis tika gāzts riņķī. Kārlis iestājās durvīs un jaunajiem savas pozīcijas neatdeva – viņam taču bija jānokļūst uz izrādi Gulbenē. Kā rekvizīts izrādē tika izmantots liels lietussargs, jaunieši paņēma šī lietussarga čekolu un aizmeta to – ar domu, ka īpašnieks skries pakaļ. Kārlis parādīja trīs pirkstu kombināciju un iekļuva vilcienā, lai vakarā jau būtu uz skatuves Gulbenē. Viņš nebija kaprīzs, ja vajadzēja, palīdzēja mašīnā sanest arī priekšmetus, rekvizītus, pilnībā kalpoja skatuvei.
Tradīcijas un īpašās sarunas
Mūža nogalē gan Edgars Kramiņš, gan aktrise Māra Zemdega no teātra puses Kārlim Pamšem bija tuvākie cilvēki. – Mums bija tradīcija ik pavasari, kad ziedēja ievas, kopā ar Kārli doties zaļumos, – pastāstīja vokālais pedagogs. – Braucām pie Gaujas, uz jūru vai manu lauku īpašumu Talsu pusē un visu dienu pavadījām kopā. Šajās tikšanās reizēs nekad netika apspriesti jautājumi par to, kas ar ko precējies, kas šķīries, sarunas bija tikai par mākslu. Tas bagātināja visus. Tagad, kad veidoju jubilejai veltīto koncertuzvedumu „Ja mana dzīve būtu tik mana vien…" un ir nepieciešami dati, saprotu, ka daudz ko par Pamšes personisko dzīvi tā arī nezinu. Viņa meitai, dēlam un mazmeitai ne viss licies būtiski, tāpēc daudz kas nav saglabāts. Vasarnīcā Vecāķos, piemēram, ir unikāla siena, kur cilvēki, kas viesojās pie Kārļa Pamšes, rakstīja vēlējumus un parakstījās. Tur ir Antas Klints, Gunāra Cilinska, Veltas Līnes rokraksti, tāpat atziņas atstājuši daudzi Maskavas mākslinieki. Šī siena faktiski būtu jādemontē un jāpārved uz Teātra muzeju. Kārlis Pamše ir cilvēks – vēsture. Viņš bija ne tikai aktieris un režisors, bet arī lielisks stāstnieks.
Stāstnieka mutē viss atdzīvojas
– Kad bija krīzes laiks, bieži ar vilcienu braucām no Rīgas Balvu virzienā, – atcerējās Edgars Kramiņš. – Vilciens gāja caur Madonu, ceļš bija samērā garš. Tomēr tas pagāja ātri, jo Kārlis Pamše brīnišķīgi stāstīja. Viņam bija interesants humors – smalks un gaumīgs. Izrādē „Nesakarīgu lietu sakarības" Kārlis dublējās ar aktieri Artūru Bērziņu. Un man vienmēr bija jādomā par to, kā tas ir – kad vienus un tos pašus atgadījumus vai jokus stāsta Kārlis – tie neizklausās prasti, bet tik garšīgi un smalki…
Romantiskā virziena pārstāvis
Vaicāts, kas abiem varētu būt kopīgs, Edgars Kramiņš aizdomājās: – Mums kopīgs teātrī ir romantiskais virziens, kas šobrīd faktiski ir iznīcināts. Tas, kāpēc cilvēki joprojām atceras Kārļa Pamšes iestudētās izrādes, ir tajās iekļautā romantiskā stīga. Izrādes „Trešais vārds", „Amerikāņu traģēdija", „Kamēliju dāma", „Kaija" izcēlās ar emocionalitāti un dvēseliskumu, šīs kvalitātes arī ir romantisma iezīmes. Šodienas „diženie režisori" lielās, ka ir „izdevies noraut romantisma plīvuru Ibsenam", atteikties un „noņemt romantisko arhaismu", bet viņu izrādēs aktieru atveidotie cilvēki taču sarunājas kā trolejbusā. Šāds piegājiens dvēseli nebaro. No Kārļa Pamšes izrādēm cilvēki vienmēr iznāca garīgi pabaroti. „Skūpsti mani, Ket!", „Silva", „Māsa Kerija", „Putnu pārdevējs", „Zaļā pļavā" – tās bija izrādes, ko noskatījās visa Latvija. Un to fragmenti atkal atdzīvosies uz skatuves jubilejas vakarā, tikai šoreiz jau jaunākas paaudzes dziedātāju sniegumā.
Svarīga ir paaudžu sadarbība
Edgars Kramiņš ir pārliecināts, ka mēs esam stipri tikai tad, ja esam vienoti paaudzēs. – Un tieši to pašlaik cenšas iznīcināt mūsu tautas pretinieki – kosmopolīti un pseidoliberāļi. Ja jaunie ciena vecāko paaudzi un seniori ieklausās jaunajos – pat redzot īpatnības, kas ar gadiem cilvēkos iezogas, viss ir kārtībā. Ir jābūt iecietībai gan pret fizisku nevarību, gan lēnāku domāšanu, – jauno uzdevumu skaidroja vokālais pedagogs.
– Tāpat vecākajai paaudzei jābūt labvēlīgi noskaņotai pret jaunajiem. Visur, kur esmu strādājis, esmu veidojis kolektīvu, kur ir šī paaudžu sadarbība. Arī jubilejas uzvedumā piedalīsies gan Kārļa Pamšes bērnu paaudze – Māra Zemdega, Mihails Kublinskis, Rasma Garne, Jānis Dreiblats, Gunārs Kugrēns, gan viņa mazbērni, pie kuriem pieskaitu arī sevi, gan Pamšes mazmazbērni – sešpadsmitgadīgi dziedātāji, ar kuriem pirms vairākiem gadiem satikāmies vokālās mākslas vasaras laboratorijas „Izdziedi vasaru!" laikā „Mārcienas muižā". Šie jaunieši tagad ir paaugušies un turpina strādāt. Mūsu sadarbība Pamšes jubilejas sakarā ir unikāla enerģijas, prāta un pieredzes apmaiņa. Un man liekas, ka apzagti ir tie, kuri šodien nezina, kas ir Kārlis Pamše, Jānis Kubilis, Māra Zemdega un citi izcili Latvijas skatuves mākslinieki. Uzvedumā „Ja mana dzīve būtu tik mana vien…" vēlos parādīt, ka Kārlis Pamše ir saprotams dažādām paaudzēm un viņa devums arī šodien ir vajadzīgs.
Iecerē grāmata par Kārli Pamši
Edgars Kramiņš ir arī piekritis par Kārli Pamši rakstīt grāmatu.
– Grāmatai jāiznāk uz Latvijas simtgadi, tātad man tiek dots tikai gads, – komentēja vokālais pedagogs. – Pieļauju, ka tajā aprakstīšu „romantisko Kārli", „spītīgo Kārli", „pacietīgo Kārli" un tamlīdzīgi, iezīmējot Kārļa Pamšes cilvēciskās šķautnes. Starp citu, viņš arī ļoti daudz klusēja. Bet, kad teica, tad pateica absolūti trāpīgi. Kā režisors viņš aktieriem ļāva daudz darīt pašiem, nemanāmi kā biljarda bumbiņu iebīdot tos katru savā vietā.
24.03.2017.