No mazas ganu stabules, no tautasdziesmas un no ērģeļu stabuļu pasaules elpas dzima Latvijas valsts, mūsu nācijas kods. Taču pirms dzimšanas tam tika gatavots šūpulis. To veica mātes un tēvi, skolotāji un mācītāji. Šūpulis sāka skanēt, auga un nobrieda tauta.
Skaņu stabules ir tautas gara liecinieces būtiskam faktam, ka pirms 155 gadiem – 1866. gada 18. jūlijā – netālu no Lazdonas baznīcas notika pirmā lielā Bērnu dziesmu diena. Tā ieskandināja ticību, cerību un mīlestību savai tautai un topošajai Latvijai, – ir pārliecināts novadnieks, vairāku Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku galvenais mākslinieks un scenogrāfs Ivars Mailītis.
Novadpētnieks Jānis Bērziņš šo patiesību izpētījis ļoti precīzi: 1866. gadā Lazdonas draudzē mācītājs, Lazdonas draudzes kora (1863) un dziedāšanas biedrības dibinātājs Karls Eduards Rūdolfs Guleke kopā ar Jāņa Cimzes semināra absolventu, draudzes skolotāju Kārli Pētersonu sarīkoja Bērnu svētkus –
pirmos latviešu skolēnu koru svētkus, kuros piedalījās 200 skolēni no piecām draudzes skolām.
Lai iezīmētu vietu, kur notika šie pirmie skolēnu koru svētki, 2015. gada vasarā Madonas novada Praulienas pagastā (Madona-Varakļāni ceļa malā) tika uzstādīts Ivara Mailīša veidotais vides objekts „Latvija skan". 2016. gada 1. jūnijā tika sarīkota „Dziesmu diena Madonā", kurā piedalījās ap 800 skolēnu, atzīmējot vēsturisko faktu, kas bija un ir nozīmīgs nemateriālās kultūras apzināšanā un saglabāšanā.
Šoruden vides objekts „Latvija skan" ir atjaunots, uzlikts informatīvs stends, un īsi pirms valsts svētkiem pie tā pulcējās „Lielās dziesmu vietas" darba grupas dalībnieki (attēlā).
– Esam saklausīti, un „Mūsu Lazdones vēsturiskie svētki", iespējams, būs pirmais stāsts topošajā „Laika upes" stendā jaunajā Mežaparka estrādē, – klātesošos informēja mākslinieks Ivars Mailītis. – Diemžēl pirmie skolu jaunatnes dziesmu svētki Latvijas mediju telpā vēl neskan. Oficiālajās runās, rakstos, TV sižetos, arī Valsts izglītības satura centra mājaslapā skan padomju laikā iedibinātie svētki. Madonas novads ir mērķtiecīgi un aktīvi strādājis, ieguldījis apjomīgus garīgos un materiālos resursus, izveidojot Haralda Medņa kultūrizglītības centru „Dziesmusvētku skola", lai iepazīstinātu sabiedrību ar nozīmīgākajiem vēstures faktiem, notikumiem, personībām un to sabiedrisko darbību, kas lika pamatus gan kultūras un izglītības, gan sabiedriski organizatoriskajam darbam, kura rezultātā varēja piedzimt doma par pirmajiem Latviešu dziesmusvētkiem un cerība par savas Latvijas valsts izveidošanu. Tāpēc ierosinu uzrakstīt informatīvu vēstuli un to nosūtīt Valsts prezidentam Egilam Levitam, Izglītības un zinātnes ministrijai, Kultūras ministrijai kā aicinājumu uzlabot darbu šajā nozīmīgajā, bet nesakārtotajā vēstures traktējumā. Stabuļu iezīmētā vieta, fakts par tagadējā Madonas novadā notikušajiem pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem jāiekļauj vēstures un kultūrizglītības vēstures grāmatās, skolu ekskursiju programmās, „Skolas somas" programmās. Sakarā ar Dziesmu svētku muzeja ekspozīcijas izveidi jaunajā Mežaparka estrādē vēstuli nosūtīsim arī Rakstniecības un mūzikas muzejam.
Tā kā novembra dienās atceramies arī „Lielās dziesmu vietas" idejas autoru, novadnieku, ilggadējo Madonas mūzikas skolas direktoru, folkloristu, sabiedrisko darbinieku un savas zemes patriotu Arti Kumsāru (mūžībā aizsaukts 2013. gada 14. novembrī), Vistiņlejas kapos sanākušie pieminēja un atcerējās viņu.
– Kaut mums vairāk būtu tādu cilvēku – ar savām idejām un aizrautību – kā Artis, tad dzīve būtu krietni interesantāka. Lai Arta gars dzīvo mūžīgi! – vēlēja kordiriģents Jānis Sprancmanis.
– Ja Artis kādu uzrunāja, ja bija izdomājis, ka tas būs īstais cilvēks, kas ideju var īstenot, tad atteikt viņam nemaz nevarēja – tai lietā bija jāpiedalās un jāsāk strādāt, – Arti Kumsāru atcerējās producents Jānis Kļaviņš. – Artis ir cilvēks, kurš sēja, un no viņa iesētās sēklas izauguši skaisti koki.
– Skolotājs ar lielo burtu, skolotājs, kuram nevarēja pateikt vecumu, jo viņš bija mūžam jauns, un tam iemesls bija vērtības, ar kurām Artis dzīvoja, viņa idejiskums, – apliecināja novada pašvaldības izglītības nodaļas vadītāja Solvita Seržāne. – Miesa reizēm pieviļ, bet gars ceļ vienmēr. Labi atceros pēdējos Arta dzīves mēnešus, kad, juzdamies slimības mākts, viņš tomēr garā stiprs kāpa pa pašvaldības ēkas kāpnēm un likās – kāds viņu tur un nes. To vajag mācēt, šādu stāju vērts izkopt! Nekad no viņa nedzirdēju atrunas: „Kāpēc to darīt?", „Kam to vajag?", „Par to man taču nemaksā". Vīzija un ceļš Artim bija tik skaidri nosprausts, ka to varēja tikai apbrīnot. Mūža nogalē Artis Kumsārs saņēma visus augstākos valsts apbalvojumus, nekad neraudamies pēc aplausiem, tie viņam ir skanējuši un skanēs. Cilvēka vairs nav, bet tas, ko viņš ir atstājis un iedibinājis, joprojām pastāv. Tas ir kā neizdzerama aka.
– 2013. gada vasarā biju Mežaparka estrādē, kur palīdzēju gatavot sidraba lapiņas estrādes noformējumam, kad zvanīja Rudīte Kumsāre, pēc tam Jānis Bērziņš un teica, ka man jānāk darboties pie „Lielās dziesmu vietas", – atcerējās Inese Mailīte. – Kad pateicu savu „jā", drīz Artis Kumsārs tika aizsaukts mūžībā. Vairāku gadu laikā bija prieks un laime sadarboties, doties uz arhīviem, bibliotēkām, pētīt dažādus krājumus un krāt materiālus ekspozīcijas izveidei par Haraldu Medni. Paldies visiem, kas palīdzējāt tapt „Dzintariem" un „Lielajai dziesmu vietai"! Paldies arī toreizējam pašvaldības vadītājam Andrejam Ceļapīteram par sākumu, pieņemšanu darbā un Arta Kumsāra ideju izpratni!
– Artis teica, ka visas viņa idejas ir realizējamas. Paldies jums, kas pēdējo viņa ideju par „Lielās dziesmu vietas" izveidi īstenojat! – pateicās Rudīte Kumsāre.
– Es Arti Kumsāru personīgi nepazinu, bet šie stāsti par viņu ir jāvēsta arī jaunatnei. Ir tāds teiciens –
parādi man savus draugus, un es pastāstīšu, kāds esi tu pats. Dzirdot jūsu teikto par Arti Kumsāru, gribas apgalvot, ka tā ir zvaigzne, kas vēl joprojām spīd, joprojām dod savu gaismu, – apliecināja mācītājs Rolands Pētersons.
17.11.2021.