(Turpinājums no 18., 23., 30. decembra numura)
Virs Baltužēniem
ĒRIKS HĀNBERGS
Tas notika pilnīgi nejauši.
Mūsu
redakcijas kolektīvs viesojās Ērgļos. Izsludinājām tikšanos ar
"Neatkarīgās Rīta Avīzes" lasītājiem. Un ne tikai ar viņiem. Uz sarunu
un ballēšanos aicinājām visus, kas vēlas kopā būt.
Sākums – grantskarjerā. Pie ugunskuriem, uz kuriem cepinājām desas. Mūsu saimē – populārais aktieris Kārlis Sebris un gaisa balona "Vinnijs" pilots Sandis Kalējs ar līdzbiedriem. Balons sapulcināja lielus un mazus, vecus un jaunus ziņkārīgos.
Kad balons piepūsts un gatavs startam, Sandis pamāj. Mēs ar Andri Jakubānu nebijām pat domājuši lidot. Bet, ja jau tāds aicinājums, esam atsaucīgi un ieraušamies grozā. Biju naivi iedomājies: kādu gabaliņu palidosim un laidīsimies lejā. Ērgļu kultūras namā ar ievadvārdiem taču jāatklāj sarīkojums.
Nu jau būtu laiks slīdējumu beigt, bet vējš turpina strādāt. Netrāpās piemērots nosēšanās laukums.
Par mazu. Traucē elektrības vadi. Traucē telefona vadi. Šajā varētu, bet vējš pārpūš pāri.
Ieminos: "Vajadzētu arī citus izvizināt."
Andris: "Tu jau vēl pats neesi zemē ticis!"
Sandis ik pa brīdim balonu palaiž zemāk, lai grozs skar koku galus. Tā ir satraucoša sajūta.
Slīdam aizvien tālāk. Kas notiks, ja uznāks tumsa? Jau sāk krēslot.
Beidzot trāpās piemērots laukums. Sandis: "Ietupieties grozā! Kad vilks pa zemi, lai jūs nesaskrāpē un nesadauza!"
Saraujamies. Saskarsme ar zemi nav nemaz tik belzīga. Sākam balonu kārtot promvešanai, gaidām mašīnu atbraucam. Pāri laukam draudoši tuvojas kāds vīrs. Kad pienāk tuvāk, pazīstam – Visvaldis Lācis, publicists un politiķis. Neesot varējis saprast, kas uz viņa zemes kūņojas. Ņēmis šaujamo un nācis lūkot.
Sākas savdabīga ceremonija ar matu šķipsnu dedzināšanu, ūdens malkošanu un zemes triepšanu uz ģīmja. Pēc tās esam cienīgi saņemt katrs savu dokumentu. Manējais:
"Apliecinājums.
1997. gada 1. martā Ēriks Hānbergs ir veicis ceļojumu gaisa telpā ar gaisa balonu "Vinnijs". Pēc nolaišanās jaunais lidonis, varonīgi izejot caur "uguni, ūdeni un zemi", iegūst titulu Baltužēnu lielskungs. Jaunajam lielskungam pilots dāvina gaisa telpu no papēžiem līdz matu galiņiem, kas ir privātīpašums un saglabājas arī bērnu bērniem līdz septītajam augumam. Gaisa balona "Vinnijs" pilots Sandis Kalējs. Ceļojuma maršruts: Ērgļi-Baltužēni. Laiks 65'. Augstums 150 m. Attālums 20,4 km."
Ērgļu kultūras namā mūs sagaidīja ar atvieglotām nopūtām un aplausiem, Sarīkojums bija sācies jau labi sen. Par mums nebija nekādu ziņu – bijām pazuduši bez vēsts.
Omulību klubiņā
Vienureiz Visvaldis ievaicājās, kā varot iekļauties klubiņā. Stāstīju, ka Rīgas Latviešu biedrības Omulību klubiņš ir dibinātājbiedru sabiedrība, kas uzaicina gan ciemiņus, gan iespējamos jaunbiedrus. Kas esot jāpaveic, lai kļūtu par biedru? Teicu, ka kādai no sesijām jāsagatavo vēstījums. Lai priekšnesums rosinātu smaidus un smieklus. Un ka priekšnesums nav balstāms uz anekdotēm, bet tikai uz dokumentāliem notikumiem, piedzīvojumiem un dzirdējumiem.
Pēc kāda laika Lācis zvana un taujā, kad un kur varētu Jāni Ķuzuli un mani satikt. Grib tādu kā ģenerālmēģinājumu nodemonstrēt.
Mēs, abi klubiņa vadoņi, apjukām no pārsteiguma. Visā Latvijā pazīstamais politiķis un orators vēl pirms klubiņa sesijas grib iemēģināt. Tādējādi nodemonstrēdams, ka vienmēr un visur ir pamatīgs, nekur un nekad nepieļaudams paviršības.
Mēs ar Jāni bildām, ka nekāda priekšspēle nav vajadzīga. Taču Visvaldis tik un tā gribēja aprunāties. Kad satikāmies, mēs i ierunāties neļāvām par ģenerālmēģinājumu. Pāris stundas iztērzējāmies par daudzko. Apjautām arī, ka Visvaldim tā būs pirmā reize, kad tik nopietna personība smīdinās klausītājus kādas pusotras vai pat divas stundas.
Pirmoreiz Lācis kā vēstītājs viesojās 2005. gadā. Otrreiz – 2009. gadā. Stāstījumos līdzsvarotās proporcijās sadalīdams nopietnības ar nenopietnībām. Un pat atļaudamies pikantības.
Ilustrācijai daži fragmenti.
***
Kad no Rīgas pārvācos uz Bērzaunes pagastu, sāku strādāt Gaiziņkalna atpūtas namā. Tur bija restorāns, kur reizēm uzdzīvoja gan slēpotāji, gan lieli kungi. Mana sieva bija atpūtas nama komandante un apkopēja, bet es – kurinātājs un pastnieks uz pusslodzi. Tā kā agrāk biju Zemkopības un laukekonomikas institūta darbinieks, ārzemju tehniskās literatūras referents, draugi par mani jokoja: "Agrāk zinātnieks un pētnieks, tagad prieka mājas sētnieks!" Man nebija ko iebilst, jo viņiem tik tiešām bija taisnība.
***
Dzīvojot Bērzaunē, labi iepazinu vietējos ļaudis un ar viņiem sadraudzējos. Iepazinu R. Un viņa civilsievu V. R. bija glauns amata nosaukums – skotņiks. Viņš no fermas izvāca govju mēslus, bet V. bija slaucēja. R. bija divas kaislīgas aizraušanās – sievietes un alkohols.
Kad V. saņēma algu, viņa slēpa naudu mājas sienu šķirbās, lai R. naudu nenodzertu. Bija gadījumi, kad izmisušais un izslāpušais R. visu māju apgrieza otrādi, bet naudu neatrada. Reiz V. izdarīja lielu kļūdu – saņemot algu, aizbāza to aiz krūštura. R. naudu izvilka tik meistarīgi, ka V. to pat nepamanīja.
***
Kad biju Saeimas deputāts, man viendien piezvanīja kāds jelgavnieks un paziņoja, ka viņam mani steigšus jāsatiek. Es piekritu. Tikāmies pie Saeimas galvenās ieejas, viņam rokā – magnetofons. Aizgājām aiz katoļu katedrāles, viņš atskaņoja ierakstu, kur dzirdams, kā žurnālists intervē toreizējo prezidentu Valdi Zatleru. Prezidents stāsta, ka neizvairīsies pieņemt ne deputātus, ne žurnālistus. Pēc ieraksta noklausīšanās jelgavnieks man iedeva dokumentus, kur melns uz balta bija rakstīts, ka viņš ir psihiski nelīdzsvarota persona. Apakšā bija parakstījusies ārstu komisija, tur bija arī zīmogs, viss kā nākas.
"Skaidrs," es teicu, "bet ko jūs no manis gribat?" Jelgavnieks sāka stāstīt, ka nosūtījis desmitiem vēstuļu gan veselības ministram, gan valsts prezidentam, lai atceļ kļūdaino ārstu komisijas lēmumu, bet viss velti – nekādas reakcijas. "Kā jūs domājat, vai es esmu traks?" prasīja vīrs. Atbildēju, ka viņš neizskatās traks, gluži normāls cilvēks. "Redzat, tie dakteri uzskata, ka es esmu traks, bet es tāds neesmu. Ja jūs aizietu pie Zatlera un pateiktu, ka neesmu traks, varētu atcelt ārstu lēmumu." Sacīju, ka neesmu kurjers, bet jelgavnieks piesauca nesen atskaņoto interviju, kurā Zatlers apgalvo, ka pieņemšot visus deputātus. Nu labi, es piekritu, paņēmu jelgavnieka vēstuli, kurā izklāstīts, ka viņš nav traks, un nodevu prezidenta kancelejā."
Trešoreiz klubiņa vēstītājos Visvaldis bija 2017. gadā, kad savu popularitāti bija kuplinājis ar leģendāro maratona pieveikumu 93 gadu vecumā. Četrdesmit divus kilometrus četrdesmit tūkstošu skrējēju pulkā!
Citāti no stāstījuma:
"Berlīnes maratona rīkotāji sākotnēji atteica. Neesot paredzēts reģistrēt skrējējus, kas vecāki par deviņdesmit gadiem. Palīgā nāca Daumants Znatnajs, kas vadīja Latvijas Sporta veterānu savienību. Pārliecināja vāciešus! Taču rīkotāji pieprasīja, lai man līdzās būtu pavadoņi. Uzaicināju mazdēlu Mārtiņu, Sporta akadēmijas absolventu, un Veterānu savienības pārstāvjus Laini un Māri Kreicerus.
Uz beigām pavadoņi bija vairāk piekusuši nekā es. Es kļūdījos, sākumā uzņemdams pārāk strauju tempu. Trīsdesmit sestajā kilometrā man uznāca osteohondrozes lēkme. Tas no seniem laikiem, kad Vestienā būvēju māju, nokritu no stalažām un pamatīgi sasitu plecu. Gaiļezera slimnīcā profesors Jānis Kupčs mani sadakterēja, bet brīdināja: "Tagad es tevi izārstēju, bet vecumā būs nepatikšanas!" Tā arī notika tajā trīsdesmit sestajā kilometrā.
Distancē sāku sāniski svērties uz sāniem. Laine atbalstīja ar plecu. Puiši grasījās mani pabīdīt no mugurpuses, bet es strikti protestēju: "Rokas nost!" Jo zināju – tādā gadījumā mani var diskvalificēt. Pavadoņi sāka pierunāt, lai es beidzot mocīties. Bet es nedrīkstēju izstāties, jo tad visa ilgstošā gatavošanās paliktu bez rezultāta.
Pēdējos sešus kilometrus pieveicu tad, kad rīkotāji jau sāka vākt nost barjeru. Skatītāji mani uzmundrināja. Ielas kafejnīcas apmeklētāji piecēlās kājās un pat aplaudēja!"
(Turpinājums sekos)
8.01.2021.