5. oktobrī Madonas novada bibliotēkā notika tikšanās ar dzejnieci, rakstnieci, dziesminieci, pedagogu un meistardarbnīcu vadītāju Janu Egli.
– Pie jums uz sarunu no Liepājas braucu 8 stundas, – vēstīja kurzemniece. – Ja man ļautu, es tagad runātu līdz rīta šausmai (tā savulaik smēja dziesminiece Austra Pumpure).
Jau savu sakāmo ievadot nopietnā režīmā, Jana Egle, pirmkārt, padalījās par to, kā rodas stāsti.
– Es savus stāstus krāju, – vēstīja autore. – Ir tēma, virsmotīvs, par ko vēlos stāstīt, bet man to vajag apaudzēt, piestādīt pilnu ar dzīves puķēm, lai tās zied un smaržo. Sīkumi ir tie, ar ko vislabāk piepildīt stāstu, lai tas veidotos īsts, lai tam varētu noticēt. Šogad esmu sagaidījusi savu stāstu ceturto grāmatu "Latvju pacients". Kopumā tā gan ir sestā grāmata, jo man ir arī divas dzejoļu grāmatas.
Savā jaunākajā grāmatā Jana Egle ir daudz ironiskāka, tajā ir daudz melnā humora. – Jaunās grāmatas tēma ir par cilvēku savdabīgajiem stāvokļiem un slimībām, ar ko cilvēki sastopas. Ne vienmēr tās ir pašu slimības, ne vienmēr īstas, reizēm cilvēkam tikai liekas, ka viņš ir "šausmīgi slims", – aizdomājās autore, piebilstot, ka reizēm stāsts rakstās pēc viņas scenārija, bet dažkārt varoņi dzīvo savu dzīvi un rakstniece nevar tam pretoties.
– Katrai grāmatai ir savs virsuzdevums. Pirmajā stāstu krājumā "Gaismā" iekļāvu sasāpējušas lietas gan no savas dzīves, gan tā, ko redzēju apkārt. Nesapratu, kāpēc par to neviens nerunā. Katrā stāstā bija kāda dramatiska situācija, dvēseles trauma, vardarbība. Nonākot līdz ceturtajai stāstu grāmatai, kā autore esmu kļuvusi maigāka, līganāka, stāstos mazāk ir dramatisku notikumu, – pauda Jana Egle. – Tas tāpēc, ka mēs katrs kā cilvēks maināmies, tā tas notiek. Pirms desmit gadiem biju cita, un nevaru iekāpt vecajās kurpēs, nevaru sev un lasītājiem savos darbos melot. Esmu nolīdzsvarojusies, kļuvusi harmoniskāka, tagad meklēju citus izaicinājumus.
Jana Egle uzrakstīto dēvē par stāstiem, kaut ikvienu no viņas četrām stāstu grāmatām var lasīt kā vienotu romānu.
– Tā bija mūsu savstarpējā vienošanās ar izdevniecību, ka paliksim pie šāda apzīmējuma, bet, ziniet, pienāca brīdis, kad piekritu raksturojumam, ka darbi ir romāna žanrā. Tas notika tā: man zvanīja no platformas "Latvian Literature" un aicināja piedalīties pirmā romāna festivālā. "Janas Egles grāmata "Svešie" taču ir romāns?" – man klausulē vaicāja. Tā kā ļoti vēlējos nokļūt festivālā Ķīlē (Vācija), atbildēju: "Jā, protams!" Tas bija 2020. gads, maldināts neviens netika, diemžēl kovida pandēmijas dēļ festivāls tika atcelts. Mēs, 13 autori no Eiropas, ar saviem pirmajiem romāniem bijām tā potenciālie dalībnieki. Tika izdots buklets ar fragmentiem no mūsu grāmatām, bet pats festivāls mums gāja secen, tas izpalika.
Rakstniece ar gandarījumu klātesošajiem pauda, ka savu vietu latviešu literatūrā tomēr beidzot ir atradusi: – Es priecājos par cilvēkiem, kas raksta par sociālām tēmām, par dziļi filozofiskām lietām, savukārt es rakstu no iekšpuses, rakstu par to, kas ir manī pašā. Man nav jāizliekas, un mums, autoriem, ir jābūt ļoti dažādiem. Šobrīd ir sajūta, ka literatūrā savu nišu esmu atradusi.
Interesanta bija atziņa, ka rakstot Janai Eglei svarīga ir iekšējā pieredze, tai skaitā ar maņām izjus-
tais: – Cilvēkiem primārā maņa parasti ir redze, bet es esmu no tiem, kam vēl svarīgāka par to ir tauste. Jau bērnībā varēju kaifot, velkot roku pa atšķirīgām virsmām, nereti staigāju aizvērtām acīm un apkārtni izjutu caur pirkstu antenām. Arī traukus vienmēr mazgāju tikai ar rokām, trauku mašīnu nemīlu.
Jāatgādina, ka literatūrā Jana Egle ienāca 2002. gadā ar dzejoļu krājumu "Dzirdēt noklusēto". Vēlāk pievērsās prozas rakstīšanai, domājot, ka tas būs neliels sānsolis – kā pauze attiecībās ar dzeju. Taču saķere ar prozu izrādījās negaidīti spēcīga. Trīs viņas pirmie stāstu krājumi tika nominēti Latvijas Literatūras gada balvai vai saņēma apbalvojumus un augstu kritikas atzinību.
– Gandrīz divdesmit gadus rakstīju tikai dzeju, bet nu proza no sānsoļa ir kļuvusi par pastāvīgām attiecībām, savukārt uz dzeju kāja paslīd vairs tikai reizēm, – komentēja kurzemniece. – Var teikt, ka otrā mana lirikas grāmata "Ledus debesis" (2023) ir atvadas no dzejas.
17.10.2023.