Piecu gadu garumā veiktie darbi pie vēsturiskās spēlfilmas “Zeme, kas dzied” uzņemšanas ir noslēgušies, un tos noslēdz aina, kā pirmo reizi mūsu tautas vēsturē tika dziedāta lūgšana “Dievs, svētī Latviju”.
Lai arī krievu lielvara Baumaņu Kārļa lūgsnu bija liegusi iekļaut svētku repertuārā, dziesma tomēr tika nodziedāta, un Dziesmusvētku kustības rašanās mūsu tautai bija nozīmīgs solis pretī neatkarīgai valstij.
– Tā ir epohāla filma par latviešu pirmajiem dziedāšanas svētkiem, un tās pirmizrāde paredzēta šī gada 18. novembrī, – aicināts uz sarunu laikrakstam saka filmas "Zeme, kas dzied" scenārija autors Dainis Īvāns. – Piedaloties dažādiem ekspertiem, esmu noskatījies filmas trīs melnrakstus, un visas šīs reizes, kaut teksts man ir pilnīgi pazīstams, vairākās vietās esmu apraudājies. Pandēmijas un Krievijas kara Ukrainā dēļ darbs pie filmas tapšanas ieilga, bet skaidri zinu, ka rezultāts būs mana mūža viens no lielākajiem devumiem Latvijai. Filma atklāj, kā tauta vienojās, cik liels spēks ir vienotībai un mūsu katra pašapziņai. Jaunlatvieši ar dziedāšanas svētkiem būtībā izdarīja pilnīgi neiespējamo – izveidoja tautu, kuras tajā brīdī nebija. Filma ir par Latvijas piedzimšanu un Latvijas piedzimšanas svētkiem, tā stāsta ne tikai par dziedāšanu – tradicionālo latviešu kultūras parādību, bet ir plašāka un dziļāka, jo stāsta par to, kā mēs iesākāmies un, pateicoties kam, esam ieguvuši neatkarību un arī atjaunojuši neatkarību.
Starp citu, 4. maijs ir brīnišķīga diena, lai pārrunātu ar saviem bērniem un mazbērniem, cik svarīga mums ir neatkarība un brīvība. Es arī ar savu jauno paaudzi – astoņiem mazbērniem – šajās dienās gribu apbraukāt dzimto pusi Madonas tuvumā, Pļaviņu apkārtnē, Vietalvā un iziet, apskatīt vēsturiskās vietas, kur mūsu senči veidojuši savu Latviju.
– Rudenī atzīmējām Tautas frontes 35. gadadienu, Trešās atmodas laika sākumu, bet šobrīd netālu esošā kara fonā lieliski apzināmies, ka Latvijas neatkarība joprojām ir jāsargā, joprojām ir apdraudēta.
– Ar to vien, ka 1990. gada 4. maijā 138 toreizējie Latvijas PSR deputāti drosmīgi balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu tā paša briesmoņa priekšā, kas šobrīd vēlas iznīcināt Ukrainas tautu un neatkarību, nepietiek. Par Latvijas neatkarību jābalso katrai paaudzei no jauna. Ja gribam dzīvot brīvā valstī un dzīvot kā brīvi cilvēki, ja negribam pieļaut Kremļa diktatūras atgriešanos, citas alternatīvas nav. To vēl skaudrāk iezīmē Krievijas nežēlīgais karš Ukrainā. Tomēr tagad acis ir atvērušās arī lielākajai daļai pasaules – citu valstu politiķiem, kas dzīvojuši tālu no rasistiskās, fašistiskās Krievijas. Modusies vispārējā apziņa Eiropā, ka pienācis brīdis, kad šo ļaunumu vajadzētu satriekt pilnīgi un galīgi.
Nav tādas cenas, kuras dēļ es pats būtu gatavs atgriezties murgā, kurā dzīvoju – ar nolaupīto jaunību, nolaupīto iespēju gūt labu izglītību, nolaupīto iespēju iepazīt pasauli. Tolaik mēs visi bijām iesprostoti lielā cietumā. Tagad mums jādara viss, lai tas režīms, kas atdzimis Maskavā, nekad Latvijā neatgrieztos. Visiem kopā jāsargā sava valsts, tās neatkarība, brīvība, cilvēciskā pašcieņa. Tas ir galvenais.
– Latviju, tai skaitā Madonu, joprojām rotā komunistu vārdos nosauktas ielas (Martas Riekstas iela, arī Maskavas iela), un cilvēki aizrāda, ka ļaunuma tolerance sākas ar šķietami maznozīmīgām lietām.
– Tas ir pārsteigums, ka Madona vēl sadzīvo ar šīm garīgajām drazām! Tiesa, tikko redzēju, ka arī pie Ļaudonas kā sveiciens "krievu pasaules" agresijai un genocīdam Ukrainā joprojām tiek rūpīgi kopts padomju "memoriāls" – okupantu lidmašīnas aste ar sarkano zvaigzni. Tas nav sīkums. Tā nav pietāte pret vēsturi. Tas ir it kā izvestās okupācijas armijas aktīvs ierocis mūsu nacionālās identitātes un pašapziņas graušanai. Arī okupantu uzspiestie ielu nosaukumi. Tad jau iznāk, ka Vācijai pēc Otrā pasaules kara arī vajadzēja saglabāt Ādolfa Hitlera un citu nacistu vārdā pārdēvētās "štrāses", līdzīgi kā Madona neviļus cildina vienu komjaunieti un teroristisko Maskavas režīmu. Bēdīgi. Šķiet jau, ka Krievijas karam pret cilvēci tomēr vajadzēja likt arvien skaidrāk apzināties, ka mūsu pašu pieticība un pārprastā demokrātija ved pie gļēvas piekāpšanās starptautiskam noziedzniekam, nacistam, kurš cenšas Latviju ievilkt un nosmacēt gāzes kamerā – toksiskā "krievu pasaulē". Šis ir īstais brīdis paveikt to, ko nevarējām ilgus gadu pēc 1990. gada 4. maija – nostiprināt latviešu valodas un kultūras pozīcijas nevis latvijiešu "kopīgajās mājās", bet savā vienīgajā Tēvzemē.
– Ir nepieciešama stingra apņēmība un griba rīkoties.
– 1990. gadā mēs izdarījām to, ko tajos apstākļos spējām. Toreiz tik asi arī neaptvērām, ka ar saviem tankiem (kā grāmatā "Planēta vērmele" raksta izcilā ukraiņu filoloģe Oksana Zabužko) okupanti pie mums ieveda arī Dostojevski, Čehovu, Čaikovski – tā saucamo "krievu kultūru". Mēs to lietojām ne tāpēc, ka "diža" vai unikāla, bet tāpēc, ka to uzspieda. 1994. gadā krievu armija bija spiesta izvākties un tankus izvest, tomēr tā neizveda nedz militāros pensionārus, nedz dostojevskus, nedz tolstojus, nedz puškinus, nedz rahmaņinovus. Tie turpināja pildīt savu kolonizatoru misiju. Nesen kādā intervijā kultūrpētnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Deniss Hanovs, kurš šobrīd strādā Berlīnē, minējis, ka jebkura kultūra noteiktos apstākļos var kļūt par ieroci, un mums jāapzinās, ka krievu valoda un krievu kultūra šobrīd arī Latvijā ir lielgabals, ar kuru uz mums šauj un mūs grib iznīcināt Kremļa maniaki. Tāpēc tik svarīgi tagad savu apziņu attīrīt no tām krievu kultūrzīmēm, kas laupa mūsu identitāti. Tā to ar Dostojevska fašisma atmaskošanu Jaunajā Rīgas teātrī paveicis režisors Alvis Hermanis. Mūsu nostājai ir jābūt ļoti stingrai, lai no vīrusa vārdā "krievu kultūra", ar ko mūs inficējis ienaidnieks, izārstētos. Lai izdzīvotu. Tam vajadzīgas spēcīgas nacionālas antibiotikas un griba. Individuālā un politiskā. Kad beigsies šausmas un karš Ukrainā, tiks sodīti kara noziedznieki Krievijā, varbūt varēsim atsijāt turienes kultūras graudus no toksiskajām sēnalām. Tikai tad.
Tāpat jautājumā par valodu. Kolonizatoru valoda nedrīkst būt Latvijā priviliģētāka par citām. Nedrīkst būt tā, ka kolonizators atkal panāk, ka viņš ir pats svarīgākais, pat cietējs. Pietiek slēpties aiz gaudām par minoritātēm. Krievi mūsu zemē nav minoritāte. Liela daļa ir ievestais karapulks un viņu pēcteči. Bet tautība jau neiedzimst. Tautību izvēlas, un arī viņiem ir visas iespējas izvēlēties būt latviešiem neatkarīgi no etniskās izcelsmes. Mums visiem 4. maijā novēlu izvēlēties Latviju!
03.05.2024.