„Radošums ir trausls. Popmūzika tevi noķers veikalā vai pieradinās jau no bērnības, un tu kļūsi par tās patērētāju, bet vizuālā māksla ir klusa māksla, ko daudzi nemāk lietot. Radošums ir ļoti trausls, un tam vajag labus apstākļus,” — reiz teica Danute.
8. maijā Gulbenes novada Ušuru kapsētā pēc smagas slimības Danute Vēze (04.02.1974.-03.05.2024.) tika guldīta zemes klēpī.
Vislabāk viņa kā māksliniece esot jutusies augustā, kad ir gan vējš, gan raža, gan miers no tā, ka zini – it visiem būs, ko ēst. Satraucošākie bijuši maijs un jūnijs, kad ir tik daudz saules un plaukšanas, ka gleznošanai dabā šie mēneši ir par spilgtu.
„Arī krāsas mainās. Jūnijā viss ir zaļš un to grūti gleznot, tad jāmeklē dabā ūdeņi, debesis, puķes. Pati neesmu ainavu gleznotāja. Skaistāk par to, kā Dievs visu ir radījis, es neuzgleznotu," teica Danute.
Atvadu ziedus Ušuru kapsētā viņai nesa gan Madonas bērnu un jauniešu centra esošie un bijušie kolēģi, gan Jāņa Simsona Madonas mākslas skolas pārstāvji, tāpat Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja cilvēki – ļaudis no visām darba vietām, kurās Danute reiz strādāja. Klātesošie apliecināja, ka novads un mūsu Latvija nu kļuvusi par vienu tīrradni, radošu profesionāli un īstu, patiesu, sirsnīgu cilvēku nabagāka.
Ak, un vēl jau bija Danutes skaistie vaļasprieki – teātra spēlēšana, darbošanās improvizatoru grupā „Tinte", pēdējos gados – lūgšana un dejas meditācija.
– Zini, vieni no maniem „Spārniem" tapa kopā ar Danuti, – atceļā no kapsētas atcerējās tekstilmāksliniece Inese Jakobi. – Reiz, kad darbnīca vēl bija Poruka ielā, atvērās durvis un pa tām uz kruķiem ielēca Danute. Viņa paziņoja, ka ir lauzusi kāju, darbā iet nevar, bet ir gatava palīdzēt, ja vien tas ir nepieciešams…
– Nekad viņu neredzēju dusmīgu. Noskumušu – jā, bet dusmīgu nekad, – liecināja vēl kāda kolēģe. – Par vietu, kur Danute strādāja, viņa cēlās un krita, reiz teica: „Ir jāiet ar prieka karogu pa priekšu, nevis pātagu no aizmugures."
Radoši un talantīgi, meklējot savu ceļu mākslā, Danute tēlotājmākslas un stājmākslas cienītājus ik pa brīdim pārsteidza ar izstādēm. Viņas tekstilijas „Gruzdējumi" un personālizstāde „Balinājumi" labā nozīmē šokēja ar eksperimentālo pieeju un neparasto rezultātu. Izteikti personisks skatījums uz apkārtnē un pasaulē notiekošo, lakoniska, bet noasināta (kā zīmulīši) doma un valoda.
Un vēl jau kociņu jeb bomīšu māksla! Danutes radītās unikālās piespraudes, krelles, vīriešu tauriņus no dažādu krāsu un sugu kociņiem daudzi joprojām nēsājam pie apģērba kā Latvijas skaistākās pērles.
– Atvērta, gaiša, smaidīga un sirds silta. No Danutes staroja mīlestība un liels iekšējais bērns, kas bija jūtīgs uz katru cilvēku, dabas skaistumu un Dieva tuvumu. Danute vienmēr dejos kopā ar mums, nu jau slavējot Dievu Debesu valstībā, – atvadoties sacīja Danutes beidzamo gadu aizrautības – dejas meditācijas – grupas dalībnieces.
– Visu var paciest. Viss pāriet. Ir tik labi, ka jūs esat. Daru visu, ko vien spēju, lai veseļotos. Esmu piemērojusies savai situācijai. Vēl jāveic pieņemšanas uzdevumi, sirds tīrīšana, spodrināšana. Man ir sajūta, ka man ir aizmugure. Dievs un cilvēki. Ne vienmēr esmu stipra pati. Dažreiz esmu tik tukša, ka varu vien čukstēt: „Dievs, es esmu Tavs bērns! Un viss…" – savas dzīves nogalē īsziņā rakstīja Danute.
Viņa gribēja dzīvot un vienlaikus – viņas dvēsele bija gatava mūžības ceļam.
Klusa līdzjūtība ģimenei, draugiem, kas par Danutes pāragro aiziešanu sērosim vēl ilgi.
14.05.2024.