Aizvadītajā sestdienā daudzveidīga programma ikvienu interesentu sagaidīja 172 Latvijas muzejos. Apmeklētājiem jau piekto Muzeju nakti bija atvērta arī leļļu animācijas tēva Latvijā – Arnolda Burova (1915-2006) Leļļu māja.
Vestienas pagasta „Kadiķos" šī sezona ir īpaša, jo apskatei no SIA „Animācijas brigāde" nodots Arnolda Burova mantojums. Kā zināms, meistars ir radījis tādas pazīstamas filmas kā „Si-si-dra", „Bimini", „Vecā sētnieka piedzīvojums", „Umurkumurs", „Vanadziņš" un citas. Iespēju redzēt leģendārās lelles Muzeju naktī izmantoja ne vien novada ļaudis, bet arī interesenti no Cēsīm un citām Latvijas vietām.
– Arnolds Burovs šo māju iegādājās 1975. gadā, kad saņēma Ļeņina prēmiju (Arnolds Burovs bija LPSR Valsts prēmijas laureāts. – Aut.), – atklāja Vestienas pagasta kultūras darba organizatore Jolanta Bardziņa. – Viņš meklēja klusu lauku nostūri, kur atpūsties no darba un Rīgas. Tā sagadījās, ka izvēle krita par labu Vestienas pusei. Māja ir bijušā zirglietu amatnieka mītne. Līdz mūža nogalei, kamēr Arnolds Burovs aizgāja uz savu Bimini, viņš vasaras pavadīja šeit. Kāpēc Bimini? Meistars uzskatīja, ka filma ar šādu nosaukumu ir viņa mūža labākā filma, un viņa darba turpinātāji – SIA „Animācijas brigāde" – uzņēma leļļu filmu „Vecmeistara slepenā dzīve", kurā Arnolds Burovs attēlots kā leļļu tēls, kas skrien pa Rīgas ielām, satiek savu filmu varoņus, tiekas ar visiem „Kadiķu" mājā, un lejas ezeriņā viņus gaida kuģis, ar ko Meistars kopā ar saviem varoņiem aizpeld uz leģendāro krastu Bimini. Droši vien tur viņš ir laimīgs.
Latvijas leļļu animācijas pamatlicējs, ilgu laiku vienīgais spilgtākais šī žanra pārstāvis Latvijā, stabilas domubiedru komandas līderis Arnolds Burovs 24 darba gados radīja vairāk nekā 35 režijas, scenāriju un filmu mākslinieka darbus, iegūstot plašu starptautisku atzinību. Arnolda Burova nozīmīgākie un izcilākie darbi uzskatāmi par neatņemamu visas Eiropas audiovizuālās kultūras būtisku sastāvdaļu.
– Mākslinieka vārds ir jāceļ saulītē, šodienas paaudzēm jāstāsta un jārāda viņa paveiktais, – uzsvēra Jolanta Bardziņa. – Šobrīd „Kadiķos" var apskatīt ne tikai mājas iekārtojumu, kāds tas bija meistara dzīves laikā, bet uz šejieni ir arī atvestas Arnolda Burova filmu lelles. Leļļu veidošana ilga no pusgada līdz gadam. Viss bija roku darbs. Arnolds Burovs vispirms katru tēlu izloloja domās, tad filmas mākslinieks pēc meistara apraksta tēlus uzzīmēja uz papīra, pēc režisora akcepta leļļu meistari ķērās pie lelles izveides. Tā bija īsta māksla, jo šīs lelles joprojām ir kā dzīvas. Filmēšanas grupu Arnolds Burovs uz darbu izsauca tikai tad, kad viss viņam bija skaidrs.
Interesanti, ka „Kadiķu" mājā līdzās daudzām lietām apskatāma arī kinokamera, ar kuru filmas tika uzņemtas.
Teiksmainais sapņu kuģis, kas dodas uz ilgu zemi Bimini, nešpetnais Si-si-dra, Ansis no „Pasakas par vērdiņu", liriskais dzejnieks Čaks – šie tēli neizdzēšami veido daļu bērnības atmiņu lielai daļai gan vecākas, gan jaunākas paaudzes cilvēku. Arnolda Burova radītajos tēlos slēpjas kas maģisks, kas liek tos atcerēties un iemīlēt – apliecināja Muzeju nakts ciemiņi no Cēsīm. Meistars vienlaikus bija gan filozofs, gan dzejnieks, gan radošs improvizators.
Risinājuma ziņā interesantas ir lelles no filmas „Vanadziņš". Pirmkārt jau lelles ir liela izmēra, un to „Kadiķu" mājā šobrīd var lieliski redzēt. Tā režisoram bijusi nepieciešamība, jo Arnolds Burovs gribējis Vanadziņa acīs redzēt, kā viļņojas jūra…
Meistars pats teicis, ka lelles pasaule un dvēsele ir jāsaprot, ja tas izdodas, dzimst arī viss pārējais.
– No 40 Burova filmām Latvijā skatāmas 24, – informēja Jolanta Bardziņa. – Pārējās atrodas Maskavā, jo savā laikā tika veidotas pēc „Sojuzmuļtfiļm" pasūtījuma. Kad Latvija atguva neatkarību un vēlējās filmas atgūt, bija jāmaksā milzu nauda…
Arnolda Burova pēdējā filma ir „Spēle ar dzīvību", lelles no šīs filmas arī skatāmas „Kadiķu" mājā.
Arnolda Burova filmās nešauj un nenogalina, režisors vēlējies, lai, noskatoties šīs filmas, skatītājs sev līdzi paņemtu kaut nedaudz tā gaišuma un mīļuma, ko viņš tajās ielicis.
– Visas Burova filmas ir izteikti pedagoģiskas, – akcentēja Jolanta Bardziņa. – Katrā ir kāds zemteksts, kas nepastarpināti skolo un māca. Leļļu mājā ir iespēja iepazīties ar filmu fragmentiem, un uzskatu, ka bērniem ir jāzina latviešu klasika, viņiem ir jāiepazīst vecmeistara daiļrade.
Vaicāta, kāda bija gides pirmā saskare ar Arnolda Burova pasauli, Jolanta smaidot atklāja: – Es meistaru dzīvē esmu satikusi vienu reizi. Mācījos Cesvaines vidusskolā un draudzējos ar Vestienas puisi. Reiz mans puisis ar mašīnu bija atbraucis pretim uz Ērgļu vilcienu. Iekāpu, un puisis saka – paņemam arī Arnoldu Burovu! Viņš tikko bija izkāpis no Rīgas vilciena. Režisora filmas es, protams, zināju, bet viņu pašu gan ne. Tas, kas palicis atmiņā – Arnolds Burovs bija absolūti neuzkrītošs, vienkāršs vīrs ar mugursomu. Mašīnā viņš izprasīja par mums, lai uzzinātu mūsu dzīvesstāstu, par sevi daudz nestāstot. Tagad domāju – cik viņa filmās skartās tēmas ir mūsdienīgas. Nekas nav novecojis, jo cilvēciskais un ētiskais ir aktuāls joprojām.
23.05.2017.