Labi atceros 2016. gada janvāri, ko iesāku ar mākslas baudījumu Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā. Toreiz izstāžu zālēs bija skatāma ekspozīcija „Brektes cauri gadsimtiem", kuru apskatot varēja iepazīt vienu no Latvijas spilgtākajām mākslinieku dzimtām ar četru tik atšķirīgu radošu personību rokrakstiem.
Mākslas vīns ielija asinsritē un atdzīvināja to, kas pirms tam bija sasalis ledū. Gars atdzīvojās krāsu un līniju mūzikā, sniedzot dvēselei prieku un sparu.
Šo jauno gadu pēc pandēmijas ierobežojumiem jau atkal būsim aicināti iesākt ar mākslu – kolorītā vecmeistara Jāņa Brektes (1920-1985) darbu padziļinātu izpēti.
Jānis Brekte – daudzpusīgs autors
Mākslinieka Jāņa Brektes vizītkarte, protams, ir viņa Rīgas un īpaši Vecrīgas gleznojumi. Dažādos gadalaikos un dabas noskaņās vecmeistars vērojis brīnišķīgo Latvijas galvaspilsētu. Tomēr tikpat aktīvi meistars pievērsies dabas ainavai – gleznojis ūdeņus, mežus, kalnus, ziedus un klusās dabas, ostas un industriālo ainavu. 1949. un 1950. gadā Jānis Brekte strādāja par litogrāfu kombinātā „Māksla" un gatavoja krāsainas etiķetes, ko varam apskatīt izstādē.
Pagājušajā gadā Jānim Brektem apritēja 100 gadu, un, pateicoties viņa meitai Ilonai, kas rūpējas par tēva atstāto māksliniecisko mantojumu, tapusi krāšņa un pilnasinīga darbu ekspozīcija Madonas muzeja izstāžu zālēs. Diemžēl laikā, kad tika izlikti darbi, ārkārtējā situācija valstī muzeju darbu klātienes formā apturēja. Izstādes aplūkošanu nu gaidām kā apslēpta dārguma atrašanu.
Agrīno laiku autordarbi
– Madonas izstādē īpaši vēlējos parādīt tēva agrīno laiku darbus un gleznas līdz pat viņa aiziešanai 65 gadu vecumā, – tiekoties ar „Staru", komentē Ilona Brekte. – Nāve, protams, bija pāragra un ļoti negaidīta, tieši uz Ziemassvētkiem. Tēvs uzrakstīja draugiem apsveikumus, aiznesa uz pastu un, nākot atpakaļ uz mājām, pakrita ar infarktu. Bija ieceres un tik daudz plānu! Vēl tajā dienā mēs abi pārrunājām, kā Cēsu muzejā veidosim pirmo kopīgo gleznu izstādi. Pēc šoka un atgūšanās nācās to darīt vienai. Tēva darbus vēl līdz šai dienai cenšos ik pa laikam parādīt. Kad paaugās viņa mazbērni un kļuva par māksliniekiem, sākām rīkot ģimenes kopīgās izstādes.
Jāpiebilst, ka Ilona Brekte ar vīru Viktoru dzīvo Gulbenes novada Lizumā, savas dzimtas mājās „Sauliešos". Tur izveidota atvērta mākslinieciska „sala" ar Brektes dzimtas visu paaudžu autordarbiem.
Portreti, grafikas, zīmējumi
Pakavējoties pie izstādes Madonā, Ilona Brekte uzsver, ka šai ekspozīcijai viņa īpaši atlasījusi tēva agrīnos darbus, ko neviens īsti nav redzējis: – Tie nogulēja mapēs, es pārskatīju un vēlējos parādīt. Jāni Brekti parasti uztver kā akvarelistu, bet viņš bija daudzpusīgs mākslinieks. Izstādē redzami viņa gleznotie portreti (es, piemēram, esmu zīmēta no nulles vecuma), grafikas lapas. Īsu brīdi tēvs nodarbojās ar medībām, un tolaik viņa zīmējumos parādījās meža dzīvnieki un putni. Tēvs bija kaislīgs fotogrāfs; kad vairs negāja medībās, „medīja" ar fotokameru. Atceros, bērnībā bieži braucām uz zooloģisko dārzu. Tur tēvs bildēja dzīvniekus, vēlāk kādu uzzīmēja. Viņš bija arī aizrautīgs makšķernieks, ar kolēģiem Nikolaju Breikšu un Vitāliju Kalvānu brauca zvejot, pie viena arī gleznoja. Izstādē izlikti vairāki zemūdens pasaules darbi, ir daudzas klusās dabas ar zivīm. Vispusīgums un pamatīgums raksturo meistaru, nav lietas, ko viņš nebūtu pamēģinājis. Man pašai patīk tēva zīmējumi anatomikumā, kas radīti studiju gados.
Modeļi un skolotāji
Ejot cauri ekspozīcijai, apstājamies pie darba „Veca māmiņa. Latviete", kas esot Mākslas akadēmijas pirmā modeļa portretējums. – Pirms studijām tēvs trīs gadus mācījās sagatavošanas kursos pie Eduarda Brencēna, – atklāj Ilona Brekte. – Līdz ar to akadēmijā bija gatavs ar pilnu spēku zīmēt.
Runātāja vairākkārt piemin arī Riharda Zariņa vārdu – mākslinieka darbi ļoti patikuši viņas tēvam, un, iespējams, kāds šī autora „nospiedums" ienācis arī Jāņa Brektes darbos („Vecais tiltiņš").
Industriāli motīvi
Izstādē skatāmi vairāki darbi, kuros Jānis Brekte gleznojis notiekošo ostās vai rūpnīcās. – Tos var pētīt gan kā vēstures dokumentus –
kādi mērogi reiz bijuši, gan kā gleznieciskus sižetus, – apliecina izstādes organizatore. – Vienā no darbiem skatāma zivju izvešana no jūras. Zvejnieki ar kuteriem zvejoja zivis, bet, lai tās nogādātu krastā, ar iejūgtu zirgu bija jādodas pakaļ pēc pārpilnajām kastēm. Ļoti dažādas laikmeta ainiņas ienākušas mākslinieka darbos, ir arī 1952. gadā gleznots skats, kas atklāj Zinātņu akadēmijas celtniecību Rīgā.
– Tēvs gleznoja dinamiski. Kādreiz pats smējās, ka varētu uzstāties cirkā par ātrgleznotāju, – pasmaida Ilona Brekte. – Izstādē izliku viņa blociņus, kladītes, kas visas ir pilnas ar zīmējumiem un kompozīcijām. Tēvs reizēm pamodās trijos naktī un veikli uzzīmēja skici, kas tikko bija radusies galvā. Pēc gadiem viņš šādas lapiņas izmantoja kā palīgu lielformāta darbiem.
Divas lokācijas vietas
Tā kā Jānis Brekte dzīvoja gan Lizumā, gan Rīgā, viņš daudz gleznoja arī savus laukus. – Lizums gleznots gan ziemā, gan agrā pavasarī un vēlā rudenī, – apstiprina meita. – Tēvs vienmēr gāja strādāt plenērā, un tik sulīgi, mājās sēžot, uzgleznot nemaz nevarētu, tad darbā būtu pavisam cita atmosfēra.
Plenēra studijās Brekte bieži ņēmis līdzi meitu: – Es viņam asistēju un izaugu, tik organiski un dabiski uzsūcot mākslu. Tēvam patika periodiski gleznot arī Siguldā un Līgatnē. Un vēl ir daudz darbu no ceļojumiem. Lietuva, Tallina, Krima, arī Tālie Austrumi ar pavisam citu toņkārtu un noskaņu. Uz ārzemēm tēvu nelaida, kaut izstādes rīkot viņam piedāvāja gan somi, gan francūži. Tā kā viņu pašu nelaida, tēvs iespītējās un darbus uz ārzemēm nedeva.
Darbi glabājas muzejos
Ierunājoties par Jāņa Brektes darbu likteni, uzzinu, ka daudzas gleznas iepirkuši muzeji: Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā glabājas vairāk nekā 80 Jāņa Brektes darbu, arī Gulbenes muzejā ir novada autora gleznas, un savulaik Brektes darbus iepirka Maskavas muzeji. Savukārt privātkolekcijās mākslinieka darbi ir aizceļojuši pa visu pasauli.
– Kādreiz aktīva galerija bija Šušenskā. Tās pārstāvji no Tālajiem Austrumiem brauca uz Latviju un lūdza mūsu māksliniekus dāvināt savas gleznas. Mans tēvs atsaucās un atdeva lielu darbu kolekciju, – atklāj Ilona Brekte. – Galerija rīkoja ceļojošās izstādes, popularizēja mākslu, tagad nezinu, kur šie darbi skatāmi.
– Gribu, lai cilvēki neaizmirst, ko Jānis Brekte ir darījis, – pamatojumu tēva darbu vernisāžām min Ilona Brekte. – Madonas izstāžu zāles man ļoti patīk, te ir dabiska augšējā gaisma, un te var labi izvērsties.
Vai būs tikšanās?
Tikšanos ar skatītājiem izstādes organizatore ļoti vēlas: – Es to ļoti gaidu. Ja nav izstādes atklāšanas, kaut kā nenormāli pietrūkst. Izstādes veidošanā ir ieguldīts milzu darbs. Visu plānoju sen – rūpīgi un pedantiski. Atvedu arī liekus darbus, bet atbrauca dēls (Kristians Brekte – mākslinieks. – Aut.) un gribēja, lai ir minimālāk, lai katrai gleznai apkārt ir telpa, lai darbi elpo. Taisnība jau ir, bet Madonas muzejā ir plašas telpas, vēlējos uz tēva 100 gadiem izlikt 100 darbu. Rezultātā ir nedaudz vairāk.
5.01.2021.