Līdz marta beigām Sausnējas bibliotēkā skatāma Māras Liepiņas fotogrāfiju izstāde, kas veltīta Ziemeļvalsts Norvēģijas dabas skaistumam.
– Izliktās bildes no Norvēģijas ceļojuma biju izgatavojusi lielformātā jau sen, dažas biju ielikusi rāmjos, – stāsta Māra. – Bibliotekāre Inga Grote vēstīja, ka Sausnējas bibliotēkā atbrīvojusies viena siena un būtu labi, ja uz tās eksponētu ko uzrunājošu. Tur vieta ir tikai deviņiem attēliem, starp kuriem izliku arī Briksdāles ledāja (viens no Eiropā lielākā – Justedālsbrē ledāja atzariem) fotoattēlu.
Māras vaļasprieki
Iepazīstinot ar autori, ekspozīcijas sākumā minēts, ka Māru Liepiņu kaimiņi Ērgļu novada Sausnējas pagastā uzrunā par Lausku Māru. Viņas dzimtās mājas „Lauski" ir apmēram 130 gadu veca dzīvojamā ēka, kas glabā seno sadzīves priekšmetu kolekciju un slēpj lielisku maizes krāsni, kur Māra cep gardu rudzu maizi.
Izstādes atvēršanā autore apmeklētājus cita starpā arī cienāja ar pašceptas rupjmaizes ķiploku grauzdiņiem, bet cienasts acīm bibliotēkas apmeklētājiem turpināsies līdz 31. martam.
Uz jautājumu, kad Māra sāka fotografēt, viņa tik smej: – Ar fotoaparātu un slēpēm esmu piedzimusi. Jau kopš dzimšanas Ērgļos šīs abas lietas – fotografēšanu un slēpošanu – šķiet, esmu mācējusi vienmēr. Laikā, kad mācījos 8. klasē, ar kaimiņu puiku uz diviem mums bija nopirkts palielinātājs, istabā zem galda taisījām bildes. Apklājām galdu ar tumšu, garu galdautu, šķīvjos bija ieliets fiksāžas šķīdums un attīstītājs, tā bildes tapa. Liels gudrinieks foto jomā bija mans brālēns, kurš taisīja pat krāsu foto. No pamatskolas izlaiduma viņš man uzdāvināja paša attīstītas krāsainas bildes. Tajos laikos tas bija kas īpašs, brālēns lasīja fotožurnālus, pašmācības ceļā to bija apguvis.
Skrīveru laiks
Vēlāk, dzīvojot Skrīveros, Māra Liepiņa interesi par fotografēšanu papildināja turienes fotoklubā. „Skrīveros lekcijas brauca lasīt fotomākslinieks Gunārs Binde un citi. Latvijas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūtā strādāja izcilais latviešu ainavu fotogrāfs Jānis Tālbergs. Es pati tur strādāju par agronomi (mācījos Latvijas Universitātē, Ģeogrāfijas fakultātē) un paralēli bildēju. Jānim Tālbergam institūtā bija fotolaboratorija, ejot pensijā, viņš pierunāja mani to vadīt. Tā vairākus gadus tur darbojos. Bija jātaisa bildes goda plāksnēm, jābraukā pa izmēģinājumiem. Laba fototehnika, man pašai arī bija lielisks fotoapa-rāts – pieredze pamazām krājās.
Videofilmu kolekcija
Kad 1990. gadā institūts nopirka lielo VHS videokameru, Māra sāka arī filmēt. „Esmu uzkrājusi lielu kolekciju ar videofilmām, piemēram, Jāņu svinēšana Sausnējā 1991. gadā. Toreiz gājām no mājas uz māju un dziedājām. No septiņām apkārtnes mājām tagad palikušas vairs tikai četras piecas, kurās dzīvo ļaudis. Priecājos, ka gabaliņš no Sausnējas vēstures ir iemūžināts."
90. gadu vidū Māra ir nofilmējusi arī paju sabiedrības „Sausnēja" (pirms tam – kolhozs) 50 darba gadu jubileju. Katrs cilvēks, kas toreiz strādāja šai saimniecībā, tika uzfilmēts. Šobrīd daudzi jau mūžībā.
Ceļojumi paver apvārsni
– Norvēģija ir mana sapņu zeme, kur gribētu atgriezties vēl un vēl, – vaicāta par ceļojumiem, saka autore. – Tur devos pastrādāt – lasīt zemenes un pie viena – apskatīt skaisto dabu. Man bija velosipēds, un kāds norvēģis iedeva lielisku spoguļkameru. Tā nu bilžu ir daudz. Padomju laikos ir izbraukāta Krievija, Baltkrievija, Ukraina, Lietuva, Igaunija, ir būts Čehoslovākijā un VDR. Vēlāk Vācijā esmu pabijusi daudzkārt, tur dzīvoja draudzene. Esmu bijusi arī Zviedrijā, Amerikā, Lielbritānijā, Turcijā, Itālijā un Šveicē. Parasti uz ārzemēm dodos, pateicoties dažādiem projektiem vai pie draugiem uz sezonas darbiņiem, piemēram, pieskatīt bērnus. Februāra sākumā viesojos Šveicē, kur kopā ar paziņu bērniem iznāca paceļot. Bijām pie Lugāno ezera Kastaņolā, apskatījām Raiņa un Aspazijas trimdas vietu. No Latvijas uz Šveici Rainis un Aspazija emigrēja 1905. gadā. Pie Lugāno ezera viņi nodzīvoja 15 gadu. Tur ir muzejs un skaists piemineklis.
Kopumā varu teikt Māra Čaklā vārdiem: „Es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis."