Juris Ģērmanis. Tik daudz par viņu varētu teikt. Tik daudz lielumu raksturo, jau pieminot vien: gleznotājs, Mākslinieku savienības biedrs, mākslas pasniedzējs, plenērists; dvīņubrālis, kas ir tik līdzīgs otram kā divas ūdens lāses; pazīstamas mākslinieces tēvs; daudzu solo un grupu izstāžu autors.
Glezniecība Jurim Ģērmanim, viņa dvīņubrālim Andrejam un meitai Agnijai jau daudzus gadus ir bijis uzskaņotākais instruments, ar kuru visintensīvāk izjust dzīvi, savu esamību un laiku. Māksliniekam šogad aprit 84 gadi, viņa glezniecība – darbi no jaunības laika un arī vēlākie – līdz maijam skatāma Madonas muzeja izstāžu zālēs. Un šo notikumu patiesi ir vērts nepalaist garām!
Izcils zīmējums un kompozīcija
Juris Ģērmanis ir viens no savas paaudzes pazīstamākajiem māksliniekiem. Reālisma kopējs, kam raksturīgs perfekts zīmējums, līdzsvarota kompozīcija un tonāls krāsu risinājums. Autors joprojām sevi atklāj dažādos žanros – klusajā dabā, ainavā, figurālajā kompozīcijā, portretā un akta glezniecībā.
– Es sevi uzskatu par reālistu, kaut manai mākslai ir arī romantisma iezīmes, – tiekoties muzejā, apliecina vecmeistars. – Mans tēvs bija bibliogrāfs, savā laikā bija valsts bibliotēkas direktors. Mēs augām mākslas reprodukciju un mākslas žurnālu vidē. Mammas tēvs bija mākslas vēsturnieks – cara laikos Pēterpilī bija studējis vēsturi, bet vairāk interesējies par mākslas vēsturi. Ģimenē jau no bērnu dienām tikām ievirzīti mākslas un skaistuma pasaulē.
Izglītības ceļš mākslā
Jaņa Rozentāla mākslas skolā Juris Ģērmanis iestājās pēc vispārizglītojošās skolas pirmajām četrām klasēm. No tā laika viņš vienmēr ir skicējis, zīmējis, gleznojis. – Sāku ar klusajām dabām, lai iemācītos, kā veidot formu un proporcijas, – atceras viņš. – Pēc tam liela uzmanība tika pievērsta cilvēka figūrai, ģipšiem, figurālajai glezniecībai. 10., 11. klasē jau gleznojām pilnu figūru, arī aktus. Kad stājos Mākslas akadēmijā, iestājeksāmenā bija jāzīmē sievietes akts, gleznošanā – pusakts.
Vai nemulsām no skaistajām modelēm? Protams, ka smukās meitenes sākumā mulsināja. Bijām sasārtušiem vaigiem, bet savu amatu zinājām, karikatūras negleznojām, – neslēpj vecmeistars. – Laikā, kad gatavojos iestājeksāmeniem akadēmijā, apmēram gadu gāju uz modeļu skicēšanu. Roka bija ievingrināta, tas bija liels grūdiens uz priekšu, lai izprastu cilvēka anatomiju un mācētu figūru uzzīmēt.
Ietekmē itin viss
Vaicāts par konkurenci iestājeksāmenos, Juris Ģērmanis atbild: – Mums, rozentāliešiem, nebija konkurentu, mēs bijām soli priekšā it visiem. Rozentāla skolā iemācījos visus nepieciešamos pamatus, kas māksliniekam jāzina. Akadēmijā un vēlāk darbojos jau savu ideju atklāsmes virzienā.
Jautāts par dižgariem un to nospiedumiem, mākslinieks uzsver, ka sava rokraksta atrašana notiek ļoti pamazām: – Cilvēku ietekmē itin viss – raksturs, domas, dažādas sastapšanās. Es augu kopā ar dvīņubrāli Andreju, un diviem šo ceļu iet noteikti ir vieglāk. Mēs caurām dienām arī ārpus skolas gleznojām. Gājām dabā, apmeklējām izstādes, runājām par mākslu. Lielajā muzejā redzējām visas izstādes, jaunības periods mums bija ļoti radošs un vērtīgs.
Pašportrets un savs rokraksts
Jura Ģērmaņa skolas laiks Madonas muzejā tverams caur diviem viņa pašportretiem.
– Mācījāmies zīmēt un gleznot no modeļiem, bet, kad to nebija un gleznot gribējās, nācās skatīties spogulī un gleznot sevi, – pasmaida mākslinieks. – Katrā iecerē ir savs pagrieziens, sava noskaņa, ir profesionālie uzdevumi par krāsu, faktūru, virsmas apdari, kas jārisina. Skatoties mākslas vēsturē, ļoti daudzi autori ir gleznojuši pašportretu. Ir jāpaiet gadiem, lai mākslinieks atrastu savu ceļu un savu īpašo rokrakstu, bet profesionālās zināšanas izglītības veidā Rīgas skolā apguvu, – gandarījumu pauž Juris Ģērmanis.
Ir jāprot saskatīt!
Madonas muzejā redzamas arī ainavas, kur mākslinieks gleznojis Rēķu kalnu, Vestienas pusi: – Laiku pa laikam pie jums braucu uz plenēriem. Vienu vakaru pa ceļam uz Vestienas skolu pamanīju zirdziņus, uzreiz ņēmu krāsu kasti, uzgleznoju skici un tad tikai ierados pie pārējiem. Mākslā ir tā, ka vajag ieraudzīt. Visi jau redz un sevišķi tie, kas ar mākslu nav saistīti – viņiem šķiet, ka redz un zina visu. Tomēr beigās ir tā, ka aiziet garām un neredz, ja nav speciāli apmācīti vai nav pieraduši ievērot īpašās detaļas, īpašās noskaņas. Ja strādā regulāri, katru dienu, māksliniekam izkristalizējas noteikti uzdevumi, savas iemīļotās tēmas un motīvi. Ne jau visi vienmēr ir šedevri, bet enerģija, dūša, vēlēšanās un griba ļauj izaugt.
Dzīves grūtības nesalauž
Būdams Mākslas akadēmijas students, Juris Ģērmanis apprecējās, dzima bērni un dzīve nāca arī ar problēmām: – Nezināju, kā ģimenei nopelnīt naudu. Bildes jau tolaik neviens nepirka. Oficiāli mums to pat neļāva darīt, jo padomju sistēmā tas nebija paredzēts. Biju audzis tikai mākslai, tikai gleznošanai, bet nu iestājās sarežģīts posms. Interese par mākslu, neskatoties uz grūtībām, tomēr saglabājās, un tā pastāv joprojām, līdz pat šai dienai.
25.04.2025.