Līdz 28. februārim Madonā, MABOCA galerijā “Visuma centrs 2” iespējams iepazīties ar mākslinieces Margrietas Griestiņas personālizstādi “Veikals SPAZ”.
– Parasti esmu galeriste, kas māksliniekiem uzliek roku uz pleca vai šo to piepalīdz. Šoreiz personālizstāde ir pašai, un tas ir ne vien interesanti, bet arī liela atbildība, – izstādes atklāšanā uzsvēra autore, piebilstot, ka vēlējās iekārtot izstādi tieši Madonā, jo ir iemīlējusi šo galerijas telpu, kas gan ir ļoti sarežģīta darbu eksponēšanai: – Arhitektam te bijusi absolūti traka krāsu izjūta, un neko neesam mainījuši, tikai mazliet atsvaidzinājuši.
Ienākot galerijā, gleznā pa labi skatāms slavenais mūziķis Crazy Frog – zviedru animēts personāžs un Eirodejas mūziķis, ko 2003. gadā radīja aktieris un dramaturgs Ēriks Vernkvists. – Biju maza, kad iznāca viņa dziesma, – atcerējās Margrieta. – Ja mūsdienās, pateicoties mākslīgajam intelektam un IT, kaut kas līdzīgs ir bieži sastopams, tajā laikā tas bija kas neticams un unikāls. Tas manī atstāja dziļu nospiedumu.
Pie galerijas sienas pa kreisi izliktas divas lielas gleznas – diptihs, kas skatāms kā kopdarbs. Šo gleznu tapšanu iedvesmojušas datorspēles, un kā zināms, daudzas datorspēles ir saistītas ar vēsturiskiem notikumiem, tādējādi dodot iespēju mācīties un uzzināt ko jaunu. Protams, arī stratēģiju. Mūsdienās datorspēles tiek atzītas par mākslas nozari, tāpat kā kino vai teātris. Tās ir mākslu sintēze, kur ir skaņa, attēls, vizuālais kods. Datorspēles ir daļa no kultūras, taču ne visi kultūras produkti ir māksla, tāpat kā ne viss, kas prasa radošu piepūli, ir māksla. Protams, datorspēlēm ir mākslas potenciāls, ja tās kļūst par izteiksmes līdzekli, ja tām vairs nav tikai utilitāra funkcija.
– Manās gleznās atveidota datorspēles sena versija. Ir veikts noziegums, kas bieži tiek parādīts šādās spēlēs, un tad kāds aiziet uzēst vistiņas. Gleznās viss turpinās par vistiņām, – smaidot vēstīja māksliniece.
Talantīgi uzgleznotais diptihs mūslaiku kultūras ietvaros savā ziņā izraisa respektu. Katrā ziņā – labāk ir rast priekšstatu par šādu ilustrāciju un kultūras izpausmi, nevis to ignorēt vai nezināt.
Datorspēles ir kultūras produkts, kas attīstās paralēli tehnoloģijām. Līdzīgu attīstību pasaulē piedzīvo rotaļlietas, un Margrieta savu uzmanību veltījusi jojo – pasaulē tik populārās rotaļlietas atveidei. Jojo var izmantot ne tikai ārā, bet arī telpās, un tā ir ļoti kompakta, tāpēc visur līdzi ņemama lieta. Māksliniece darinājusi jojo neona zaļā krāsā, mazus un īpaši milzīgā formātā. Darbi veikti ļoti profesionāli, kā daudzgadu fabrikā.
Vienā gleznā Margrieta zīmējusi arī vāku sava dzīvesbiedra Normunda Griestiņa (pēc profesijas režisors, dīdžejs ar skatuves vārdu TV Maskava) jaunākajam albumam: – Šobrīd politiskā situācija liek matiem celties stāvus no vārda "Maskava", bet manā darbā dziļākas domas nav, tas ir mūzikas albuma vāciņš ar vēlējumu: "Laimīgu Jauno gadu!"
Izstādē ir glezna, kurai dots nosaukums "Ivankas golfa klubā", un tā, gribi negribi, atkal saistās ar politikai pietuvinātu personu. Savukārt bilde ar suni māksliniecei pašai atgādinot ģimenes pirmo sunīti vārdā Vairogs.
– Vasara. Ja ieskatīsieties šajā gleznā, pamanīsiet, ka bebra kungam rokā ir Kristapa Porziņģa bankas karte. Tie, kas izmanto Citadeles banku, atcerēsies, ka basketbolists reiz bija šīs bankas modelis. Internetā varēja atrast viņa kartes īstos numurus. Tā ir vasara, bet patiesi izdevusies vasara! – priecājās māksliniece.
Telpā uz skatuves novietots izstādes galvenais darbs – "Bambuča bambata" jeb veikals "Spaz". Redzam lapsu, kas tirgojas, un veikala otrs līdzīpašnieks ir lācis. – Kasē valda iztrūkums, bet viņi saprotas. Lapsa ir pārdzērusies enerģijas dzērienu, un viņai ir mazliet zaļa aura. Lapsa ir kibernējusies, turklāt spēlējas ar jojo, – precizēja autore.
Galerijā uz drēbju pakaramā izvietots arī dizaina apģērbs ar modes un dzīvesstila zīmolu. Pirmoreiz te dota iespēja iegādāties apvienības "GolfClayderman" (Margrieta Griestiņa, Aksels Bruks) apdrukātos krekliņus un šortiņus vai paskatīties uz tiem kā uz mākslas darbiem. Bez tam interesi izraisa veloinstrumentu stends. Visi rīki, izrādās, veidoti autortehnikā ar špakteli. – Nošpaktelēju izgriezto kartonu un to nokrāsoju. Neesmu tēlniece, bet iesaku – špaktele ir labs materiāls! – vizuāli tik līdzīgos priekšmetus velosipēdu atslēgām, uzgriežņiem, citiem darbarīkiem komentēja Margrieta.
– Ja runājam par mani, esmu iepriekšējo laiku cilvēks un ne visu gatava pieņemt, – sarunā ar Margrietas māmiņu, dzirdēju nelielu atturību. – Kad bērns sāk nodarboties ar laikmetīgo mākslu, esmu spiesta iedziļināties un beigās arī saprast. Redzu, ka Madonā laikmetīgās mākslas izstādēm izveidojusies sava publika. Arī es vēroju, kā strādā meita, viņas draudzenes, kāda ir jauno cilvēku mākslinieciskā valoda. Margrieta no sākta gala ir bijusi sava ceļa gājēja. Tas nekad nav bijis un arī tagad nav populārs lielceļš. Ar savām prasmēm un talantu (absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi bakalaura un maģistra grādu) viņa varētu strādāt daudz komerciālāk, stabilāk – gleznot ejošas tēmas, bet viņa ir tā, kas ir. Prieks, ka arvien pārliecinošāk mākslā Margrieta ieņem savu vietu. Meita strādā arī mākslas skolā un saprotas ar jauno paaudzi. Ar sajūsmu man stāsta, cik talantīgi ir Madonas bērni.
28.01.2025.