29. septembrī Madonā viesojās dzejniece, rakstniece, dramaturģe Māra Zālīte. Vispirms viņa apmeklēja Madonas pilsētas 1. vidusskolu, kur tikās ar vecāko klašu audzēkņiem un skolotājiem, bet pēcpusdienā notika saruna ar interesentiem novada bibliotēkā.
„Stars" piedalījās tikšanās stundā ar skolu jauniešiem un skolotājiem.
– Patiešām teikšu, ka esmu Māra Zālīte, – sasveicinoties ar auditoriju, apstiprināja literāte, domīgi piebilstot, ka otrs, ko viņa vēlas teikt, ir tas, ka ne vienmēr viņa ir Māra Zālīte. Un te viešņa atsaucās uz kolumbiešu rakstnieku Gabrielu Garsiju Markesu, kas uz jautājumu, kas viņš ir – vai izcilais Garsija Markess (brīdī, kad rakstnieks bija devies sēņot), atbildējis: „Jā, reizēm."
– Un tieši tāpat ir ar mani, – pamatoja Māra Zālīte. – Es esmu normāls cilvēks un reizēm – Māra Zālīte. Reizēm es pildu to sabiedrības lomu, ko tā man ir nedaudz uzspiedusi.
Nedaudz par Māras Zālītes daiļradi
– Esmu strādājusi dzejā, literārajā procesā ienākusi kā dzejniece, un tas bija samērā agri – man toreiz bija nepilni 20 gadi, – vēstīja autore. – Pēc tam literāro darbu turpināju kā dramaturģe, rakstīju lugas, un šodien jūsu skolai atvedu grāmatas, kurās apkopotas dažādas manas lugas – gan lustīgākas, piemēram, „Tobāgo!", „Priekules Ikars", „Še tev Žūpu Bērtulis!", gan nopietnās. Tās visas ir uzvestas, un man ir laimējies, jo nav nevienas manas lugas, kura nebūtu spēlēta uz teātra skatuves. Jums ieteiktu izlasīt dokumentālo drāmu „Lācis", dramatisko poēmu „Pērs Gints nav mājās" un kamerspēli „Margarēta".
Kopumā Māra Zālīte sarakstījusi apmēram 16 lugas vai muzikāli dramatiskus darbus, tai skaitā libretus operām un rokoperām. Pēdējā laikā viņa raksta arī prozu – pirms pāris gadiem iznāca pirmā prozas grāmata „Pieci pirksti", kas ir autobiogrāfisks romāns. Pašlaik literāte raksta šīs grāmatas otro daļu.
Dzejas dienās izvēlas lasīt dzejoļus
Tā kā septembris ir Dzejas dienu mēnesis, skolēniem vispirms dzejniece nolasīja vairākus savus dzejoļus, kas visi guvuši turpinājumu (Zigmara Liepiņa, Jāņa Lūsēna, Ērika Ešenvalda u. c.) mūzikā kā dziesmas. – Droši varu teikt, ka tie ir dzejoļi, jo nerakstu (kā citi tekstu autori) „uz mūzikas", vispirms vienmēr top teksti, un tad komponists var darboties, strādāt ar šiem dzejoļiem pa savam. Dažus no tiem jūs pazīsit, bet, iespējams, nezināsit, ka tie ir Māras Zālītes, jo šie dzejoļi ir izkāpuši no manām lugām un ieguvuši patstāvīgu dzīvi…
Pienākums atspoguļot Sibīrijas laiku
Runājot par pievēršanos prozai, Māra Zālīte vēstīja, ka „Pieci pirksti" ir viņas pirmais romāns. – Visi bija ļoti pārsteigti, ka dzejniece un dramaturģe pēkšņi uzrakstījusi romānu, – sabiedrības tā laika reakciju atcerējās autore, piebilstot, ka arī pati bija pārsteigta.
– Tā kā esmu dzimusi Sibīrijā, izsūtītu vecvecāku ģimenē (mani vecāki, kad viņus izsūtīja, bija vēl bērni), jutu iekšēju nepieciešamību pastāstīt par šo laiku citiem, – pamatoja Māra Zālīte. – Turklāt starp tiem, kas Sibīrijā dzimuši, nav daudz rakstnieku, tāpēc uzskatīju to par savu pienākumu.
Traģikomēdija kā augstākais žanrs
Māras Zālītes doma bija uzrakstīt par to, kā piecgadīga meitene kopā ar saviem vecākiem atgriežas Latvijā. „Un vēlējos uzrakstīt grāmatu, kas nav rakstīta no upura viedokļa, jo bērns – meitene Laura, kas par 98 procentiem ir mans alter ego, grib dzīvot, viņai piemīt vitalitāte, viņa tiecas pēc gaismas, grib priecāties, spēlēties, sapņot, ilgoties, un to visu Laura arī dara. Tomēr vienlaikus viņa saprot, ka nekad tomēr nebūs tāda, kā visi. Viņai sirdī vai uz muguras ir liela nasta, un šī smagā nasta ik palaikam netieši grāmatā uzpeld."
Māra Zālīte piebilda, ka, neraugoties uz to, grāmata principā ir jautra – tajā ir daudz humora. Lasītāji viņai pat teikuši, ka vienā lappusē viņi smejas, otrā – raud. „Manuprāt, tas ir traģikomiskais žanrs, un īstenībā esmu priecīga, ka tas tā ir, jo traģikomēdija ir pats grūtākais prozas žanrs, kā vien autors var rakstīt."
Pārvarot smagumu, kļuvusi stipra
Nenoliedzot, ka Sibīrija un mūsu tautas traģiskā vēsture iecirtusi tautas attīstībā lielu robu, Māra Zālīte, par sevi domājot, ir sapratusi arī ko citu. Viņas biogrāfijā Sibīrijā pavadītais laiks nesis arī zināmu labumu. „Es jūtos uzvarējusi, jūtos pārvarējusi smagumu un pat vairāk – tas vienmēr man bijis kā sviniņš pie makšķeres, kas dzīves sīkajiem vilnīšiem nav ļāvis mani nest uz vienu vai otru pusi, bet ļāvis nogruntēties."
Pieskaroties darba novērtējumam, Māra Zālīte vēstīja, ka romāns „Pieci pirksti" izdots Gruzijā, Lietuvā, Igaunijā, nākamgad tas iznāks ASV, Vācijā, Somijā, Norvēģijā. – Šī grāmata ir ļoti latviska, konkrēta un precīza savās vēsturiskajās detaļās, bet izrādās, ka tieši tāds vēstījums interesē arī citus cilvēkus, – komentēja autore. – Ārzemniekus neinteresē vēstījums, kas piemērots viņiem, mēs citiem esam interesanti ar to, ar ko atšķiramies, nevis līdzināmies.
Novēl atsijāt vērtīgo no nevērtīgā
Sarunas noslēgumā Māra Zālīte aizdomājās par latviešu tautas teicieniem „Ko sēsi, to pļausi", „Katrs pats savas laimes kalējs", piebilstot: – Nekad savās likstās nevainojiet citus! Šī indeve piemīt manas un vecākas paaudzes cilvēkiem, kuri padomju laikā bija pieradināti sēdēt būrītī. Viņi bija būrī, bet tika baroti. Kāds pat atnāca un šo būri iztīrīja. Tad, kad būrītis pēkšņi bija vaļā, mērkaķītis vai papagailītis varēja doties brīvībā, bet viņam pašam bija jāmācās par sevi pastāvēt. Un neviens viņu vairs nebaroja. Toties viņš bija brīvs un varēja izvēlēties barību, kādu vien vēlas, un, protams, lidojumu. Šobrīd mēs joprojām varam lidot, kur gribam, un darīt, ko gribam – tā ir brīvības vērtība, kas mums visiem ir dota. Tāpēc novēlu to izmantot saprātīgi, apzinoties un šķirojot vērtības, kas patiešām ir svarīgas, no tām, kas nav tik nozīmīgas. Jaunībā nereti jāiziet savs kļūdu ceļš, un tikai tad cilvēks sāk saprast dzīves svarīgās likumsakarības.