Aizritējis viens no pūtēju orķestru gada nozīmīgākajiem notikumiem – X Latvijas pūtēju orķestru konkurss, kurā piedalījās 38 pūtēju orķestri, kopā ap 1400 mūziķu četrās grūtību pakāpju grupās.
Madonas pūtēju orķestris Andreja Cepīša vadībā konkursā, kas marta nogalē notika Siguldā, ieguva augstāko atzinību – 99,58 punktus.
Visu laiku labākais rezultāts
– Šādu rezultātu nevienam orķestrim nevienā skatē neesmu redzējis, – aicināts uz sarunu, atzīst Madonas pūtēju orķestra koncertmeistars Roberts Gotlaufs. – Pārsitām sevi. Katrreiz pēc skates žūrija izsniedz lapas ar pierakstiem vai rekomendācijām. Šoreiz par Madonas orķestri bija rakstīts tikai pozitīvais.
Skatē piedalījās 37 orķestra dalībnieki. Šis ir sešdesmitais gads, kopš pastāv Madonas pūtēju orķestris. – Laikam ejot, mūziķi ir mainījušies – kāds atnāk, cits aiziet. Ir tādi, kas izauguši par profesionāliem mūziķiem, – vēsta Roberts. – Daudzi mācījušies Madonas mūzikas skolā, arī citās skolās un kļuvuši lieli mākslinieki, piemēram, saksofonists Kārlis Auziņš, kas nesen laikmetīgās džeza mūzikas trio sastāvā „Auziņš-Čudars-Arutyunyan" izdeva jaunu albumu.
Diriģents un viņa mūziķi
Galvenā nemainīgā vērtība Madonas orķestrī ir diriģents – jau daudzus gadus Madonas orķestri vada Andrejs Cepītis.
– Es orķestrī spēlēju 15 gadu, atceros, ka kolektīvs, kurā sāku spēlēt, ne tuvu nebija tāds, kāds tas ir šobrīd, – atzīst koncertmeistars. – Radošā izjūta ir saglabājusies, bet prasmju ziņā esam auguši. Mums tas nav darbs ar gariem zobiem, visiem patīk spēlēt, patīk būt kopā, un līmenis pēdējo desmit gadu laikā ir strauji audzis. Jo ilgāk esi sastāvā, jo kopāmuzicēšanas prasmes pieaug. Ir daudzi mūziķi, kas lieliski spēlē uz skatuves, ir pat zvaigznes, bet, ja jāspēlē ar citiem, – nesanāk. Orķestrī neviens nav svarīgākais. Kādu brīdi ir jāspīd vienam, bet tad arī citiem jāļauj izpausties – kā skaņdarba iecere to prasa. Un priekšplāns jājūt gan vadītājam, gan katram individuāli.
Skates skaņdarbi
Skatē madonieši spēlēja trīs skaņdarbus: obligāto skaņdarbu un arī izvēles skaņdarbu no kinofilmas „Rabīna Jēkaba piedzīvojumi".
– Pirmo reizi spēlējām ebreju mūziku, gana sarežģītu klezmeru skaņdarbu, sākumā pat nezinājām, vai spēsim to iestudēt, – atceras Roberts. – Orķestra mēģinājumi notiek reizi nedēļā, lielākā daļa no mums Madonā vairs nedzīvo, bet no šīs puses ir nākuši. Reizēm ir tā, ka mēnesī varam atbraukt uz diviem trim mēģinājumiem, līdz ar to sagatavošanās skatei bija nopietna. Sava partija bija jāiemācās kaut mājās, jāsaprot muzikālā doma un tad jāsaspēlējas ar citiem.
Inženieris ar muzikālām interesēm
Vaicāts par profesionālo ceļu, Roberts Gotlaufs atklāj, ka ir beidzis maģistrantūru Rīgas Tehniskajā universitātē un kļuvis par elektronikas inženieri. Strādā Rīgā savā profesijā – uzņēmumā AS „HansaMatrix", vienu dienu nedēļā – Latvijas Universitātē par zinātnisko asistentu.
– Vasarā saistībā ar universitāti uz mēnesi biju Ķīnā, – vēsta Roberts. – Tas, ko daru, ir sarežģīti, bet ārkārtīgi interesanti, jo nav tā, ka būtu divas vienādas dienas. Inženierim jārisina problēmas, jāuzbūvē kas jauns un nebijis. Tas ir ļoti radošs darbs, tāpat kā mūzikā, kad skaņdarbu varam interpretēt simt dažādos veidos.
Kas ir orķestra griesti?
Vaicāts, kādi ir Madonas pūtēju orķestra tālākie mērķi, vai vispār vēl ir kur augt, koncertmeistars purina galvu: – Svarīgi ir sasniegto līmeni noturēt. Kurā pilsētā vēl ir līdzīgas klases orķestris?! Esam mazpilsētas amatierorķestris, kurš rāda, ko māk. Milzīgs atbalsts ir Madonas mūzikas skolas pūšaminstrumentu nodaļa, kas sagatavo lieliskus spēlētājus, bet, lai cilvēkus noturētu orķestrī, kad viņi ir izauguši, izmācījušies un aizgājuši savus ceļus, tas ir lielākais izaicinājums.
Līdz šim tas kolektīva vadītājam Andrejam Cepītim ir izdevies. Jauniešiem patīk muzicēt, un, kad nedēļas nogalē viņi atbrauc uz Madonu, viena diena tiek veltīta orķestrim.
Pateicība vecākiem par sapratni
– Vecākiem tas nereti nepatīk, jo laukos derētu arī pastrādāt, – neslēpj Roberts Gotlaufs. – Apsveicami, ka vecāki mūs saprot un mūsu intereses atbalsta. Kolektīvu kopā tur mūzika un radošā, draudzīgā saspēle. Vidējais dalībnieku vecums ir 20-30 gadu. Ir gan arī nobrieduši spēlētāji, piemēram, lieliskais tubists Dzintars Graudups. Viņš orķestrī spēlē jau daudzus gadus, savukārt nesen mums pievienojās jauni mūziķi – viens no tiem ir Viesturs, kuram ir 12 vai 13 gadu un kurš spēlē tenoru. Kopā līdz ar to spēlē jauni puiši un kārtīgi onkuļi. Atrast kopīgu valodu – tā visiem ir māka.
Koncertmeistars piemin arī jauno orķestrantu izaugsmi – vēl nesen, piemēram, Kristaps Līcītis un Egils Akaševs ienāca kolektīvā kā mazi puikas, bet pagājuši četri gadi, un valsts konkursos abi jau gūst 1. vietas.
Izaug orķestrī „Vivo"
Orķestra papildinājums nāk arī no Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas pūtēju orķestra „Vivo". Tam repertuārs ir krietni vienkāršāks, bet, kad labākie to absolvē, var nākt spēlēt uz jauniešu orķestri. – Paiet zināms laiks, līdz var ielekt un tikt mums, pārējiem, līdzi, – komentē Roberts Gotlaufs. – Koncertos nereti izvēlamies kādu no skaņdarbiem, ko sen esam apguvuši, jaunajiem tad pāris mēģinājumos ir jātiek līdzi. To paveikt ir sarežģīti. Protams, palīdzam, un ir jātiek galā pašam, jo orķestris viena dēļ neapstāsies.
Koncertmeistara loma
Vaicāts, par ko orķestrī ir atbildīgs koncertmeistars, Roberts Gotlaufs skaidro: – Diriģents atbild par māksliniecisko pusi, bet vēl jau ir daudzi sīki darbi – kontaktu kārtošana, transporta gādāšana, tulkošanas darbi, kuros iesaistās dalībnieki. Koncertmeistara pienākumus orķestrī veicu četrus gadus. Esmu diriģenta asistents, palīdzu orķestrim uztrenēt ritma izjūtu, intonāciju, vadu iespēlēšanās vingrinājumus, palīdzu mūziķiem, kam radušās grūtības. Izspēlējam sarežģītākās vietas, palīdzu tās apgūt, lai diriģentam nav jāuztraucas par sīkumiem un viņš var domāt par skaņdarba lidojumu.
Ja diriģents var nākt un strādāt ar orķestri, kur visi ir iespēlējušies, mūzikas instrumenti ir uzskaņoti, tad izejas pozīcija ir daudz labāka. Tas ļauj skaņdarbus iestudēt ātrāk, tā varam celt orķestra veiktspēju.
12.04.2019.