3. oktobrī Madonas kultūras namā tēlotājas mākslas studija „Madona" atzīmēja savas pastāvēšanas 40. jubileju.
Kultūras nams bija uzposies krāsām un sapņiem – studijas dalībnieku darbi piestrāvoja katru no ēkas četriem stāviem. Muzikālu noskaņu dāvāja kultūras nama jauniešu vokālā grupa „The sound effect" Ilzes Rijnieces vadībā. Foto retrospekciju uz lielā ekrāna bija sarūpējusi studijas dalībniece Laima Lupiķe.
Uzrunājot sanākušos, kultūras nama pārstāve Ināra Cakule uzsvēra, ka kolektīva darbs pamatā atkarīgs no skolotāja, no viņa saudzības un pieejas, ar kādu tiek strādāts. Tēlotājas mākslas studija „Madona" kultūras namā allaž bijusi vieta, ko apbrīno viesi un kuras atmosfērā vēlas pakavēties ne tikai tās dalībnieki vien.
Studijas vadītāja Līga Kalniņa pieļāva, ka tas tāpēc, ka uz studiju nāk cilvēki, kas māk priecāties: – Pasaule ir pilna ar bēdām, rūgtumu, aizvainojumu un dusmām. Cilvēki tik ļoti uz tā uzķeras – ir sarūgtināti, bet mūsējie pie tiem nepieder, studijas dalībnieki prot priecāties. Viņos ir atmodināta mīlestība uz skaistumu, jo pat tad, kad mēs negleznojam, ar acīm mēs tomēr visu laiku fiksējam skaisto. Ne velti Dievs cilvēkiem devis maņas, un mūsējiem dota krāsu izjūta, mācēšana sagaršot to, cik krāsa ir skaista.
Studijas vadītāja neslēpa, ka ir dzirdējusi sakām – studijas dalībnieku darbus būtu pārlieku lepni dēvēt par mākslu. – Varbūt tā arī ir, – vērtēja vadītāja. – Bet, ja Latvijā nebūtu mazo lauku korīšu, vai mums būtu lielie, brīnišķīgie kolektīvi, kas pasaulē iegūst pirmās vietas? Svarīgs ir process, prieks, ka to dari un radi.
Ar patiesu sirsnību un pateicību tika pieminēts studijas dibinātāja Jāņa Simsona vārds. „Madona būtu daudz citādāka, ja 1974. gadā uzreiz pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas Jānis Simsons nebūtu atbraucis uz Madonu un sava mūža vienīgos (15) darba gadus nebūtu vadījis šeit. Jāņa ieliktos pamatus jūtam joprojām: Madonā ir mākslas skola, ir tēlotājas mākslas studija un cilvēki, kas vēlas nodarboties ar glezniecību."
Četrdesmit gadu garumā studijai bijušas dažādas apmešanās vietas: pirmsākumos – 2. vidusskolas sākumskolas bēniņos, pēc tam – bibliotēkas telpās Poruka ielā 4, visbeidzot – Madonas kultūras namā (iesākumā – nelielā telpā, pēc ēkas rekonstrukcijas – brīnišķīgā 4. stāva telpā).
Lakmusa papīriņš studijas dzīvotspējai ir arī tās dalībnieku uzticība un fakts, ka kolektīvam piepulcējas jauni un jauni interesenti.
– Šoruden nodomāju, ka kaut kas dzīvē pēc smagajiem darbiem ir jāmaina, un atnācu uz studiju, – laikraksta uzrunāta, atklāja Ija Malkause. – Māsas bērns saistīts ar mākslu, tēva brālēns arī bija mākslinieks, nolēmu – kāpēc lai nepamēģinu es? Patīk tie atvērtie cilvēki, tas, ka pēc tikšanās ar viņiem pats burtiski lido. Ir, protams, daudz jāmācās, jāapgūst, bet viens neliels darbiņš jau tapis arī man.
Atgriezties studijā vēlas arī tās kādreizējā dalībniece Agnese Liepiņa: – Kad pabeidzu mākslas skolu, vidusskolas laikā un arī studiju periodā turpināju darboties tēlotājas mākslas studijā. Vēlāk radās ģimene, bērni, un glezniecības gaitas pārtraucu. Nostalģija, protams, ir saglabājusies, tāpēc domāju studijā atgriezties. Gleznojot var ļoti labi atpūsties – jauc krāsas, pieslēdzies kam citam, un ir prieks, ka studijas vadītāja katrā darbā spēj atrast ko labu.
Kopš 2012. gada studijā darbojas Elita Staune. Šobrīd Elita mainījusi darbavietu un strādā Valmierā, Cēsīs, tomēr savam vaļaspriekam palikusi uzticīga Madonā. „Citur tādas studijas nav, un es arī negribu meklēt jaunu kolektīvu. Te izveidojusies tāda kā vienota ģimene, un nākotnē savai studijai vēlu attīstību, radošumu, radošu izaugsmi."
Studijā ar nelieliem pārtraukumiem kopš 2004. gada darbojas arī Agnese Briede. Šobrīd Agneses darbus varam skatīt kultūras nama 2. stāva foajē telpā. – Skolas gados nedaudz mācījos mākslas skolā, bet īstā glezniecības skola man tomēr ir studija, – atzina autore. – Patīk studijas cilvēki, atmosfēra, nepiespiestība, kāda pie mums valda. Svarīga ir katra tikšanās, ko pavadām kopā, jo vienam gleznot būtu neiespējami grūti.