Aizvadītajā ceturtdienā pie Madonas kinoteātra "Vidzeme", ievērojot valstī noteiktos ierobežojumus, cilvēki pulcējās vakara koncerta baudīšanai.
Kaut laika apstākļi bija mainīgi – uzlija arī lietus -, pie labas mūzikas un profesionāliem māksliniekiem, pie vīna glāzes sen neizbaudītos kopīgos mirkļos vakara noskaņas paskrēja ātri un iedvesmoja daudzus.
Publikai uzstājās aktrise Karīna Tatarinova, mūziķi Artūrs Noviks (akordeons) un Jānis Stafeckis (kontrabass). Mākslinieki izpildīja gan pazīstamas, gan mazāk dzirdētas dziesmas un melodijas no kinofilmām dažādās valodās – krievu, spāņu, angļu, serbu un, protams, latviešu, pat latgaliešu.
Koncertprogrammā "Kinoromances" skanēja G. Bregoviča, M. Legrāna, T. Mendesa, R. Hendersona, Dž. Lenona, P. Makartnija un daudzu citu komponistu dziesmas ansambļa radošajās muzikālajās interpretācijās.
Šķiet, pazīstamākā no visiem izpildītājiem skatītājiem bija aktrise Karīna Tatarinova. Viņas saikne ar mūziku nav nejauša. Karīna sākusi dziedāt agrā bērnībā, viņas pirmā izglītība ir kordiriģente un mūzikas skolotāja. Jau vēlāk, esot Nacionālā teātra vai "Teātra observatorijas" aktieru pulkā, tika veidotas dažādas muzikālas izrādes un programmas. Par vokālo prasmi māksliniece pateicas aktiermākslas studiju laika pedagoģei Anitai Garančai. Madonā dzirdējām kino mūzikas tēmas, kas kalpojušas par fonu dramaturģijai un uzrunājušas aktrisi. – Es gribētu tā, lai skatītāji aiziet ar savu vēstījumu, lai viņi, mani klausoties, gūtu arī kādu saistību ar savu dzīvi, savu pieredzi, – tā Karīna Tatarinova.
Vai Madonā tā notika un piepildījās?
Madoniete Inese Jakobi atzina, ka visi dzirdētie mākslinieki bija profesionāļi un aktrises Karīnas Tatarinovas izpildījums viņu allaž ir uzrunājis: – Šī programma tiem, kam krievu valoda nav problēma, kas savulaik skatījās krievu režisoru uzņemtās kinofilmas, bija kā atgriešanās pasenā pagātnē. Vēstījuma pamatā bija cilvēciskais motīvs, ko pastiprināja aktrises komentāri. Viņa atgādināja, ka jebkurā iekārtā bija un ir iespēja saglabāt cilvēciskumu un to arī censties izpaust. Lai kādas ir vadošās direktīvas un norādes no augšas, vienmēr mums līdzās pastāvējuši gan labi dzejnieki, gan mūziķi, gan kino cilvēki, kas mācējuši konkrētos rāmjos ielikt pārsteidzošu siltumu un cilvēcību.
Pēc koncerta kinoteātrī "Vidzeme" vakars turpinājās ar iespēju noskatīties režisora Pētera Krilova 1990. gadā uzņemto filmu "Maestro". Tā ir izcilā latviešu aktiera Eduarda Pāvula benefice avantūristiskā mākslinieka Samuēla Sama lomā. Stāsta notikumi risinās 30. gadu Latvijā, un tie vēroti biklā jaunekļa Vilibalda Vērdiņa (aktieris Juris Gornavs) acīm. Filma uzņemta pēc Anšlava Eglīša stāsta „Maestro" motīviem.
– Filmu skatījos pirmo reizi un nedaudz vīlos, – pārdomas pēc kinoteātra apmeklējuma pauda Inese Jakobi. – Iespējams, uz filmu gāju ar pārlieku lielām cerībām – režisors Pēteris Krilovs, rakstnieka Anšlava Eglīša stāsts – jābūt kam spēcīgam. Tomēr radās iespaids, ka mācīt citus un izveidot filmu pašam ne vienmēr ir viens un tas pats. Pēteris Krilovs ir ļoti labs skolotājs, bet kinolente šai gadījumā nav viņa veiksme. Protams, filmā „Maestro" spēlē labi aktieri, bet kopumā nebiju sajūsmā. Zālē gan dzirdēju smieklus un pieļauju, ka bija skatītāji, kam filma patika tīri labi.
Inese piebilda, ka piekrīt aktrises Karīnas Tatarinovas aicinājumam mūsu kinoteātrī saglabāt iekštelpu interjeru: – Tas ir tipisks 60.-70. gadu stils, un māksliniece aicināja remonta gadījumā to nelikvidēt, bet saglabāt. Vēsturiskais interjers ir mūsu vērtība un šarms, kinoteātris „Vidzeme" ar to tikai iegūst, tādējādi izceļoties daudzu eiroremotnu pieredzējušo ēku vidū.
04.08.2020.