Aizvadītajā sestdienā Madonas muzeja izstāžu zālēs, klātesot visplašākajam apmeklētāju lokam, tika atklāta leģendārā Latvijas grafiķa Gunāra Kroļļa un keramiķa Jāņa Seiksta darbu izstāde.
Izstāde apmeklētājiem atvērta līdz 21. janvārim, tā apliecina ne tikai retrospektīvu autoru varēšanu, bet arī jaunradei atvērtu mākslas piemēru.
– Ziemassvētku gaidīšanas laikā visi ejam pretim gaismai, – uzrunājot sapulcējušos, pauda muzeja direktore Līvija Zepa. – Gaisma spīd svečturos, gaisma mirdz mūsu dvēselēs, un mēs visi meklējam nevis to gaismu, kas spožajos skatlogos, bet to, kas cilvēku sirdīs. Abus māksliniekus var saukt par izciliem sava aroda meistariem – Gunārs Krollis ir labākais grafikas jomā, Jānis Seiksts – keramikā. Kaut matos ir sirmums, abi joprojām ir jauneklīgi, un abi ir atsaucīgi, sirsnīgi cilvēki.
Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne savas atziņas iesāka nevis kā mākslas vēsturniece, bet kā skaistumu redzošs un tam atsaucīgs cilvēks: – Braucot uz Madonu un pa logu skatoties neizsakāmi skaistajā ainavā, vienlaikus priecājos un domāju, cik svarīgs dzīvē ir līdzsvars un ritms. Šīs ir divas lietas, uz kurām balstās māksla un kuras profesijas nozīmē lielā mērā redzam Gunāra Kroļļa un Jāņa Seiksta darbos. Kad biju jauna, centos apgalvot, ka amats un profesionālisms ir pāri visam. Tagad zinu – tā nav. Tas, kādas ir katra mākslinieka cilvēciskās kvalitātes, kādu dzīves gaitās katrs sevi izveidojis kā personību, nosaka arī viņa profesionālisma amplitūdu. Līdz ar to var strādāt grafikā kā Gunārs Krollis, keramikā kā Jānis Seiksts, var strādāt glezniecībā un zīmēt krāsām, bet mākslinieka amplitūda plašāka vērsies tikai caur katra sirds plašumu. Amats neglābj. Paiet laiks, un skatītājs redz, ja bijis vien vienīgi amats…
Ingrīda Burāne piebilda, ka daiļrades lietas ir ļoti sarežģītas un īstu mākslinieku, īsta meistara klātjušanu var sastapt tad, ja darbos to varam izjust ar sirdi. Jo plašāka būs sirds, jo vairākiem simtiem un tūkstošiem ļaužu šīs sirds radītā valoda, māksla būs nepieciešama.
Runātāja akcentēja, ka dzīvē ir divas mūžīgas lietas – daba un māksla, viss pārējais pazūd, atkāpjas un izplēn. „Caur mākslu paliek cilvēka virsvērtība, viņa dvēsele, kas darbā ielikta un dzīvo. Mums šodien bieži mēģina uzspiest svešu domāšanu, saraustītus ritmus, asus leņķus un pagriezienus, bet latvietim tas nav organiski. Mūsu pakalnos un līdzenumos, mūsu bērzu nokarenajos zaros atrodam apaļas un izlīdzinātas formas. Raugoties mākslā un dabā, svarīgi katram iekšēji sajust arī savu ritmu. To, kāpēc šeit esmu, kā dzīvoju. Mākslinieks piedāvā skaisto, un nav latvietim lielākas vērtības par skaistuma izjūtu. Tāpēc mēģināsim to nosargāt!"
– Arī mana doma, raugoties uz abiem meistariem, ir harmonijas caurvīta – mūsu autori nestāv viens otram pretī, bet ir līdzās ar lielu spēku, – komentēja gleznotājs un pedagogs Aldis Kļaviņš. – Gadu gaitā esmu apbrīnojis, ka abi mākslinieki ir gājuši dziļumā un atraisītībā. Apbrīnoju Gunāra Kroļļa smalko, filigrāno grafiķa darbu, un Jānis Seiksts vienmēr ir pārsteidzis ar savu tvirtumu un veiklību, kā viņš spēj pacelt māla piku un pārvērst to skanošā traukā. Seiksta radītais kroņlukturis šobrīd iedegts Ziemassvētku svecīšu liesmiņās, un tā ir absolūta meistarība – izveidot šādu daudzžuburu svečturi.
Izstādes atklāšanu bagātināja Jāņa Norviļa Madonas mākslas skolas pedagoģes Silvijas Bērziņas akordeonu klases audzēkņu priekšnesumi, bet pēc mūzikas skaņām vārds tika dots darbu autoriem.
– Pamatā veidoju tradicionālo keramiku, kaut man patīk arī eksperimentēt – meklēt un atrast jaunas formas, eksperimentēt ar krāsām, nestāvēt uz vietas, saskatīt ko jaunu, – aicināts iepazīstināt ar izstādes saturu, atzina keramiķis Jānis Seiksts. – Keramikas jomā esmu nostrādājis 50 gadu, un nekad man šis darbs nav apnicis. Ja pāris dienu nepastrādāju, kļūstu nervozs, neapmierināts, liekas, kaut kas nav piepildījies. Tāpēc ātri lienu darbnīcā un kaut nedaudz paknibinos.
Jānis Seiksts norādīja, ka izstādes darbi ir ļoti dažādi – lielie trauki, piemēram, vāzes tapušas sarežģītā darba procesā: – Kā zināms, mālu masa ir dažāda, es pārsvarā strādāju ar brūno mālu, un no tā lielas vāzes izveidot ir ļoti grūti. Daudzas melnās vāzes, dedzinot krāsnī, saplīst, ar to vienmēr ir jārēķinās.
Autors pateicās savai ģimenei – sievai un bērniem -, jo bez viņu atbalsta izdarītais nebūtu iespējams. Tāpat silti vārdi tika veltīti novada pašvaldībai, vairākām iestādēm un visiem madoniešiem, kas keramiķa darbus mīl un par viņa daiļradi interesējas.
Gunāra Kroļļa izstādei likts nosaukums – „Vienotais laika tarifs 2". Tas liek domāt par laika un telpas kategorijām, to izpratni mākslas vidē un radošas personības uztverē.
– Mīļie draugi, mīļie madonieši un mētrienieši, – savu uzrunu iesāka Gunārs Krollis. – Šodien ir sarežģīta un priecīga diena, kad tiekos ar tik daudziem novadniekiem. Tādās reizēs ir grūti runāt, jo vairāk runā sirds. Un sirds saka, ka jūs esat saules lēkta un augstākā kalna cilvēki, kuri spēj visu – mīlēt savu Dzimteni, novadu, savu tuvāko cilvēku un mīlēt arī mākslu. Tas māksliniekiem ir ļoti svarīgi, jo mēs nestrādājam paši sev. Ja varam savas emocijas atklāt otram, parādīt, ko jūtam, kā mīlam un dzīvojam, tas ir mūsu skābeklis, ar ko elpojam. Gribu novēlēt apskatīt izstādes darbus un iekšēji atzīt – patīk vai nepatīk. Katrs mākslas darbs ir autora individuālā pasaule, to radot, pirms tam esi daudz lasījis, izjutis, pārdomājis. Vēsture kopējā kultūras orķestrī ir skaista un vienlaikus bīstama nots. Vēsturi var mainīt, var bīdīt, vēsturi var apmelot, var augsti cildināt, bet, ja vēsture tiek apskatīta un izjusta ar sirds un gara gaismu, tā atdzīvojas un kļūst patiesi iedarbīga. Tāpat kā jūs mīlat savu novadu, tā jāmīl Latvijas vēsture, un manos darbos tas parādās.
Gunārs Krollis neslēpa, ka bez ģimenes palīdzības tik daudz izstādes labā nebūtu paveicis. „Mani tuvākie cilvēki ļāva izmantot katru brīvo brīdi, un es varēju strādāt radoši tad, kad vien to jutu. Praktiskos darbus tuvinieki uzņēmās uz sevi, atstājot mani mākslai." Grafiķis katram novēlēja mīlēt savus tuvākos cilvēkus ar dziļu pieķeršanos un pateicību, lai Madona un tās apkārtne kļūtu tad vēl spēcīgāka un spožāka.
– Gunārs Krollis ir deklarēts Mētrienā, viņš ir īstens mūsu goda pilsonis, – iesākot apsveikumu sadaļu, uzsvēra Mētrienas pagasta pārvaldes vadītājs Andris Dzenovskis. – Mēs, pašvaldība, visur māksliniekam sekojam līdzi – bijām uz izstādes atklāšanu Daugavpilī, Rīgā, tagad esam Madonā.
Novada pašvaldības vārdā abus māksliniekus sveica deputāte Antra Gotlaufa un domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora.
– Visi zinām, ka māksla piedāvā citādu skatījumu uz pasauli, tā ļauj izvērtēt esošās vērtības un piedāvāt jaunradi, – vēstīja priekšsēdētāja vietnieks. – Abu mākslinieku ilgstošais darbs un pieredze ir noteikusi šo jauno vērtību un tradicionālo vērtību mijiedarbību. Tas ļāvis izprast šodienas pasauli un virzīties tajā uz priekšu. Gunāra Kroļļa un Jāņa Seiksta spēks ir intelekts, izglītība, viņi ir mūsu vērtību radītāji.
Vēlējumā pašvaldības pārstāvis abiem novēlēja labu veselību un daudz radošu uzvaru mākslas pasaulē. „Madonas novads lepojas ar jums! Izstāde ir kā krāšņa buķete Ziemassvētku gaidu laikā."
20.12.2017.