Madonas novada bibliotēkas konferenču zālē šobrīd skatāma gleznotājas Madaras Tropas darbu izstāde “Tur kaut kam ir jābūt”.
Vēl pagājušajā mācību gadā Madara strādāja par skolotāju un profesionālās ievirzes izglītības iestādes metodiķi Jāņa Simsona Madonas mākslas skolā. Tad izlēma par labu izglītības papildināšanai, iestājās un šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā studē maģistru programmā.
Ceļš mākslā
– Kaut šobrīd esmu Rīgā, kontakti ar Madonas novadu ir uz mūžu, jo mana izglītība profesijā iesākās Madonas mākslas skolā, kur mācījos trīs gadus, – atceras Madara. – Patiesībā saskare ar novadu ir vēl ilgāk, jo uzaugu Barkavā un pie tēta uz Barkavu ik pa laikam braucu joprojām.
Bakalaura studijas Madara Tropa ir beigusi "La Esmeralda" Nacionālajā mākslas universitātē Mehiko. Ir piedalījusies grupu izstādēs "Pier-2" mākslas centrā Gaosjunā, Taivānā, Equity galerijā Ņujorkā, Mehiko muzejā Tolukas Modernās mākslas muzejā un citos. Personālizstāde sarīkota Tillotsona Mākslas centrā, Ņūhempšīrā, ASV.
– Bakalaura grādu esmu ieguvusi Meksikā, Mehiko universitātē. Iekļūšana šai augstskolā tiek organizēta ļoti nopietni četros posmos. Mākslas izglītības iegūšanas process jebkurā vietā ir samērā smags, jo tas ir ļoti prasīgs lauciņš, kur jāapgūst gan teorētiskās zināšanas, gan regulāri notiek praktiska darbošanās, – skaidro Madara. – Sveša nav arī sāncensība un personīgs iekšējs darbs, kas kopumā pieprasa milzu enerģiju.
Atpakaļ uz dzimteni
Jautāta, kad un kāpēc nolēma atgriezties Latvijā, Madara Tropa atklāj: – Ideja par atgriešanos sākās vasarā, kad biju uzaicināta piedalīties māksliniekam Valdim Bušam veltītajā plenērā Viļakā. Latvijā nebiju iepriekš bijusi četrus gadus. Pēdējos trīs gadus pavadīju ASV, kopumā no Latvijas prom biju 14 gadus. Plenērā tik ļoti man patika, ka vēlējos palikt Latvijā – tik ļoti izjutu, ka Latvija ir manas īstās mājas – te vislabāk izprotu cilvēkus, te jūtos laimīga. Tā sāku domāt par atgriešanos.
Skolotāja audzēkņiem Madonā
Jāņa Simsona Madonas mākslas skolā Madara Tropa strādāja ar 1. kursa audzēkņiem, mācīja darbu materiālā, 2. kursam pasniedza mākslas priekšmetu, bet 6. kursam – mākslas vēstures pamatus.
– Tas bija ļoti jauki, – par aizvadīto periodu saka skolotāja. – Katra paaudze ir citādāka, un jaunā paaudze, kas vēl veidojas un aug, ir īpaši jūtīga, īpaši radoša. Man tā bija vienreizēja iespēja sadarboties ar viņiem. Atceros konkrētus bērnus, kas bija mani favorīti, par kuriem spriedu – jā, tie nu gan nākotnē būs lieli mākslinieki! Mana pieeja daudziem, iespējams, bija kas jauns un kā pārsteigums, bet māksla tieši ir iespēja būt atvērtiem un mēģināt pasauli izzināt citādāk. Liela nozīme ir autora personīgajam ieguldījumam, darbam ar emocijām, savu pasaules uztveri. Salīdzinot ar bērniem ārzemēs, ko iepazinu iepriekš, latviešu bērni ir daudz nopietnāki, tāpēc man kā pieaugušajam strādāt bija ļoti patīkami.
Personālizstāde bibliotēkā
Izstādē Madonas bibliotēkā skatāmi kovida pandēmijas laikā tapušie Madaras akvareļu zīmējumi, kuros vērota daba un tās elementi ASV, Vermontas štatā, kā arī jaunāki darbi dažādās tehnikās.
– Bibliotēkas man šķiet ļoti svarīgas vietas, kur cilvēks var izglītoties un domās aizceļot uz citām zemēm, var pasapņot un augt, – uzsver Madara. – Izstādi pieteicu brīdī, kad strādāju Madonas mākslas skolā, vēlējos noorganizēt darbu skati arī skolas audzēkņiem, bet tagad dzīve ir pamainījusies, esmu Rīgā. Kad apciemoju tēti Barkavā, protams, ar prieku vienmēr piestāju Madonā. Domājot par izstādi, sākumā vēlējos izlikt jaunākos darbus. Strādāju ar glezniecības projektu "Senču dārzi", kur gleznoju bērnībā iepazītās vietas. Tie ir vecāku, vecvecāku dārzi, tomēr šīs gleznas neatvedu, bibliotēkā izlikti darbi, kas atceļojuši no ASV. Tie ir mani dabas vērojumi un ainavas.
Tālākizglītošanās laiks
– Ir jāturpina augt, – jautāta par ceļu glezniecībā, saka Madara. – Mākslas akadēmijā varu mācīties no lielajiem latviešu māksliniekiem, mani pasniedzēji ir Kristaps Zariņš, Vija Zariņa, Miķelis Fišers, Ieva Iltnere un daudzi citi. Kāda ir atšķirība starp apmācību Latvijā un iegūto izglītību ārzemēs? Atšķirība ir liela, jo ir dažādas mākslas pieejas, un manā gadījumā tas ir lieliski. Varu uz mākslu paraudzīties no cita skatījuma, turklāt mākslas izglītībā pats svarīgākais ir pasniedzējs. Tieši viņš ir instruments, kas nākamajam profesionālajam māksliniekam iedod zināšanas un savu redzējumu. Mākslā nav nevienas grāmatas, kas apgalvotu, ka tikai, lūk, šis konkrētais piemērs ir māksla. Iepriekš esmu eksperimentējusi ar iespējami visu, šobrīd esmu izvēlējusies glezniecības jomu. Glezniecība mani piesaista visvairāk, jo Latvijā tai ir dziļas tradīcijas, un tā dod iespēju paust emocijas. Krāsa ir kaut kas plūstošs, ļoti emocionāls. Strādāju akadēmijas telpās un pie viena redzu, kā darbojas citi, varam dalīties ar procesiem. Šobrīd koncentrējos tikai uz mācībām, uz pētniecību un gleznošanu. Pēdējā laikā cenšos strādāt pēc iespējas krāsaināk, krāsas sasaistot ar emocijām, ko man raisa katra lieta.
Iedvesmo daba
Madaras darbos galvenais novērošanas objekts un iedvesmas avots ir daba. Caur tajā sastopamo formu un ainavu kontemplāciju māksliniece pietuvojas sev visvārīgākajām tēmām – dzīves jēgas meklējumiem un ceļojumiem. Daba ir vieta, kurā iespējams sastapt atklāsmes par jēgu un piedzīvot atšķirīgus esamības stāvokļus. – Man patīk būt klusumā un dabā, tāpēc galvaspilsētā Madonas man nedaudz pietrūkst, – aizdomājas māksliniece. – Pietrūkst arī kafejnīcas "Stūrītis", kur ir daudz garšīgāk nekā Rīgā. Gandrīz katru dienu par to iedomājos. Rīgas centrā, kur dzīvoju, vienmēr kas notiek, viss grab, visi kaut kur skrien, bet ir arī savas priekšrocības – ir vairāk mākslas, vairāk notikumu, vairāk kino, vairāk cilvēku. Man daudz kas vēl jāiepazīst no Latvijas, esmu ceļa sākumā, un šobrīd ir vēlme koncentrēties uz glezniecību, mācīties no mūsu fantastiskajiem profesionāļiem. Mans radošais process ir došanās ceļojumos uz neskartām dabas vietām un pēc tam tajās atgriezties, tās gleznojot. Sev nozīmīgās vietas iekrāsoju ar kādu dominējošo krāsu, kas simbolizē sajūtu termometru attiecībā uz tām. Piekrītu filozofa Voltēra teiktajam: "Patiesais atklājumu ceļojums ir nevis meklēt jaunas zemes, bet gan skatīties uz tām ar jaunām acīm."
Foto no personiskā arhīva
23.01.2024.