Eiropas Valodu dienas ietvaros Madonas novada bibliotēkā ritēja tikšanās ar tulkotāju Silviju Brici. Sarunu vadīja bibliotēkas darbiniece Sarmīte Radiņa, vispirms uzsverot viešņas saistību ar novadu, jo „saikni ar Varakļāniem joprojām neesam pazaudējuši".
– Patiešām, nāku no Varakļāniem, no tās Latgales daļas, kas bezgalīgi vēlas būt kopā ar Madonu, – iesāka Silvija Brice. – Astoņpadsmit gadu no sava mūža, ko pavadīju Varakļānos, mans rajona centrs bija Madona. Ar to esmu piedzimusi un dzīvojusi, un nesaprotu, kā var tik brutāli saraut saites, kas bijušas Vidzemei ar Latgali, un mēģināt mūs salaulāt ar citiem.
Mācījos Varakļānu vidusskolā, un tulkošanas lieta faktiski iesākās ar manu vācu valodas skolotāju un klases audzinātāju Ainu Jirjenu. Kad 4. klasē sāku mācīties vācu valodu, tā aizrāva mani, kā kaut kas noslēpumains un interesants, ar ko var spēlēties, no kā var veidot dažādas konstrukcijas. Skolotāja pamanīja manu interesi, sāka dot grāmatas un aicināt uz privātstundām. Pirmo publikāciju piedzīvoju 16 gadu vecumā žurnālā „Liesma" – kādā vakarā tīri impulsīvi biju pārtulkojusi jauniešiem domātus stāstus no grāmatas, ko nopirku grāmatnīcā „Globuss" Rīgā. Pēc studijām Latvijas Universitātē sāku strādāt izdevniecībā „Avots", tulkoju dažādus niekus – lietišķo literatūru, tūrisma lietas. Kad viens pēc otra piedzima bērni, mājās sēžot, iztulkoju divas nopietnas grāmatas – Agatas Kristi un Ēriha Marijas Remarka darbus. Savā ziņā tā bija milzīga pārgalvība, jo tulkot bez līguma, bez izdevēja – to varēja tikai tajos dullajos laikos, kad nebija sajēgas ne par autortiesībām, ne honorāriem, ne – kur tulkojumu likt. Bet jau toreiz tulkošana kļuva par pasauli, kurā patverties. Un šeit nerunāju smukumam, tā tiešām ir – tulkošana ir paralēlā un varbūt pat mana īstā pasaule. Pats tulkošanas process no malas izskatās garlaicīgs un pēc būtības ir vientuļš, bet galvā ir pasaule, galvā ir varoņi, situācijas – tas ir liels kino. Ja visu kopumu acu priekšā neredz, var pieļaut daudz kļūdu. Tulkošana ir aizraujoša! Varoņi ir aizraujoši, katrs ar savām īpašībām un valodu. Divdesmit piecus gadus biju arī redaktore izdevniecībā „Liesma". Tā bija ļoti laba skola – kāds cits rediģē tavu darbu, un tu rediģē citu darbus. Ja ir šāda pieredze, uzkrājas vērtīgs zināšanu apjoms, ar valodu var spēlēties un par to priecāties. Sākums gan nav tik krāsains un brīnišķīgs, katrs sākums ir ļoti grūts.
– Ir iztulkotas vairāk nekā 200 grāmatas no vācu un angļu valodas, turklāt apgūta arī poļu un franču valoda.
– No poļu valodas esmu tulkojusi trīs grāmatas, no franču – vienu vienīgo, un nekad no franču valodas vairs netulkošu, jo šo valodu esmu aizmirsusi. To manī „apēdusi" itāļu valoda, ko iesāku mācīties pirms trim gadiem. Ja valodu nelieto, tā sarūsē un pamazām sabrūk. Lieta tā, ka man pietiek tulkošanas uzdevumu no vācu un angļu valodas, ar visu pat netieku galā. Paldies Dievam, darbs man bijis vienmēr.
– Kuri ir Silvijas Brices mīļākie autori? Vai īpašais žanrs ir detektīvžanrs?
– Pēdējā laikā – jā, jo – ko pērk, to tulko. Varu izvēlēties tulkot dāmu romānus vai detektīvus, un otrie manai sirdij ir daudz tuvāki. Šobrīd strādāju apgādam „Zvaigzne ABC", varu izvēlēties daiļliteratūras programmu, ko tulkot. Vēl tulkojumus iegūstam lielajos grāmatu tirgos. Oktobrī sāksies grāmatu tirgus Frankfurtē, pavasaros braucam uz Londonu. Tad pāris mēnešu iepriekš tiek sarunāta tikšanās ar licenču cilvēku no apgāda, kas interesē, un pusstundas laikā notiek vienošanās. Esmu briesmīgi lepna uz to, ka varu izvēlēties literatūru, ko tulkot. Jaunībā gan bija citādi – ko redz, to ķer un „ēd".
– Laiki ir mainījušies – grāmatu tulkotāji tiek ļoti novērtēti. Tulkotāja vārds tiek drukāts uz grāmatas vāka līdzās autoram. Iemiesoties autora ādā un uzvilkt to lasītājam, būt papagailisma speciālistam, atdarinot autora balsi, radīt jaunvārdus vai sastrādāties ar Latviešu valodas aģentūru, ja to pietrūkst, – vai tāds ir Silvijas Brices darbs?
– Ar minēto aģentūru attiecību gan nav. Viņi nevar pateikt priekšā jaunvārdus, jo nezina, ko tulkoju. Lai varētu izgudrot jaunvārdu, man jāzina viss darba konteksts. Parasti grāmatu autori, ja ko specifisku izdomā, tam pieslēdz jaunradi, un šāda vārda nav nevienā vārdnīcā. Tad tā ir arī manas fantāzijas darīšana, ko ar šo vārdu iesāku. Nesen iztulkoju Džoannas Roulingas grāmatu bērniem, kurā runāts par lietām, kas ir izdomātas. Tulkojot izdevumu, izgudroju vairākus šādus fantāzijas vārdus.
– Kā norit sadarbība ar autoriem, piemēram, ar slaveno vācu rakstnieku Ginteru Grasu?
– Tulkotāja darba princips ir neko nesabojāt un neko neuzlabot. Ļoti svarīga ir iejušanās autora vēstījuma tonī un melodijā, ko gandrīz var saukt par iejušanos autora ādā. Jo sarežģītāks ir autora izteiksmes veids, jo vairāk viņā ir jāiedziļinās. Tāds, piemēram, man bija Roberts Mūzils, protams, Virdžīnija Vulfa. Sabojāt darbu ar tulkojumu var, var neieraudzīt tajā paslēpto ironiju, var pārprast intonāciju. Labs piemērs tam ir skotu rakstniece Keita Atkinsone, kas man ir ļoti mīļa tieši savas ironijas dēļ. Gintera Grasa „Skārda bungas" tulkoju salīdzinoši nesen. Šo darbu autors sarakstīja 1958. gadā, Latvijā romāna tulkojums iznāca 2001. gadā. Romāns tiešām ir grandiozs (viens ekvilibristikas brīnums!), un man bija tā laime to tulkot. Ar Ginteru Grasu personiski iepazinos 2000. gadā Maskavā. Pēc tam viņš mani ielūdza uz savas grāmatas apspriešanu. Kopš 2001. gada visu viņa grāmatu apspriedēs, uz kurām Ginters Grass ir aicinājis savu tulkotāju loku (10-12 cilvēku), esmu bijusi klāt. Viņš ir vienīgais autors, ar kuru tikšanās laikā notiek šāda analīze. Grass atbild uz visiem jautājumiem, un viņam pašam mūsu klubiņš ļoti patīk. Kad iepazīsti autoru, viņa darbus uztvert un tulkot ir daudz vieglāk.
– Vai vietas, par kurām runāts grāmatās, pašai gribas arī apskatīt?
– Uzskatu, ka pēc iespējas šajās vietās ir jāviesojas. Ne jau katrā, bet lielā daļā gan. Spilgts piemērs tam ir Džoannas Roulingas attēlotā vide. Viņa glezno Londonu – ļoti reālu pilsētu, nevis nosacītu vai aizmiglotu. Un tad ir svarīgi redzēt Londonu pašas acīm, redzēt mājas, lieveņus, pakāpienus, ejas starp mājām, tāpat iegriezties krogos, ko apmeklē romāna galvenais varonis, redzēt mēbeles, bārus, garāžas, jumtu klājumus, apdares materiālus, jo tulkotājs to nevar zināt, kamēr nav redzējis savām acīm. Protams, mūsu lielais palīgs ir Google, jo visur aizbraukt, visu apstaigāt nevar. Tad veru internetu un skatos bildes.
– Kā tulkošanas darbu pieņem mājinieki?
– Tulkošana prasa daudz laika un spēka, bet šis darbs man ļoti patīk. Bērni ir lieli, mazbērni katru dienu neciemojas, vīrs gatavo ēst, kaķi istabā, kur tulkoju, netiek ielaisti. Tā, protams, ir vienatne un citādi nevar. Katrs, kas dara līdzīgu darbu, to saprot. Ģimene vienmēr no tā ir cietusi, īpaši bērni, kad auga. Toreiz strādāju apgādā „Atēna", tulkoju līdz pulksten trijiem četriem naktī.
– Ir izdota arī Silvijas Brices pašas uzrakstītā grāmata…
– Īpašie rīti man sākās pirms trim gadiem, kad sapratu – nekad neredzu saullēktus. Jūra mājai ir tuvu, paņēmu riteni un devos dabā. Tas bija milzīgs brīnums, ko ieraudzīju. Pēc dabas esmu pūce, bet kopš tās dienas katru rītu braucu pie jūras. Galva – tukša, un, kad atgriežoties ieslēdzu datoru, teksts atnāca pats. Šajās piezīmēs nekas nav melots, varbūt vietām ir iesiets kāds pušķis. Sociālajos tīklos par šīm piezīmēm bija labas atsauksmes, un apgāds nolēma tās izdot.
– Vēl viena lieta, ar ko Silvija mūs katru rītu modina, – viņa publicē radošo cilvēku dzimšanas dienu kalendāru.
– Tas ir mans brīvprātīgais darbs. Kalendāru iesāku publicēt pirms astoņiem gadiem. Savulaik man bija vecmāmiņa, kas mīlēja sēdēt saulītē un pie sevis purpināt, atkārtot dažādus datumus – kad kuram radiniekam ir vārda diena, kad – dzimšanas diena. Acīmredzot šī pārcilāšana bija iesūkusies galvā no viņas. Tagad ik vakaru nepilnu stundu veltu šim darbam. Un galvenais, ka man pašai ir interesanti atgādināt pārējiem, kāpēc ir vērts atcerēties konkrēto jubilāru –
personību.
– No abiem radīšanas priekiem – tulkošanas un rakstīšanas – kurš patīk labāk?
– Patīk abi. Atšķirība tikai tā, ka pret svešiem tekstiem man ir daudz lielāka pietāte. Tulkojumos autors mani tur stingri grožos un robežās, un tā ir viņa „dziesmu grāmata". Savējos tekstos nekas mani neiegrožo, tur izdauzos pēc sirds patikas.
– Jūs esat īsts asinsdonors latviešu valodai. Kā trenējat bagāto valodas spektru, no kurienes rodas tik pilnasinīga latviešu valoda?
– Ļoti būtiska ir lasīšana. Mums ir tik lieliski labas valodas un izteiksmes autori! Kā pirmo nosaukšu Regīnu Ezeru ar viņas fantastisko stilistiku. Tāpat Jāni Jaunsudrabiņu ar bagātīgi lietotajiem apvidvārdiem. Ingas Ābeles valoda ir brīnišķīga! Ar valodas slāņiem apbrīnojami rīkojas Dace Vīgante un Vladis Spāre, valodas stilizācija savukārt padodas Ingunai Bauerei.
Lai būtu spēcīga valoda, bērnībā daudz lasīju, jaunībā arī daudz, un tagad arī ļoti daudz lasu.
1.10.2021.