Rokdarbi, kas aizceļo uz vairāk nekā 50 valstīm, cimdi, kuriem nav cenas, un trešdienas, kas kļūst par svētkiem — Lazdonas rokdarbu pulciņš “Rota” ir daudz vairāk nekā vieta, kur darināt rotas. Tā ir vieta, kur satiekas un rada. Vieta, kur viesojoties apņem sirds siltums, lepnums par mūsu novadnieču prasmēm un pateicība par viesmīlīgo, sirsnīgo uzņemšanu pulciņa 21. dzimšanas dienas svinību izstādē—ballītē.
Pulciņā „Rota", kas mājvietu atradis Lazdonas multifunkcionālā centra „Kodols" telpās, uz kopīgu darbošanos nāk dažādu paaudžu cilvēki. Te top ne tikai pērlīšu rotas, bet arī adīti, tamborēti, knipelēti mežģīņu, džutas, stieples, ādas un citu materiālu un tehniku darbi. Tiesa, pulciņa pirmsākumi gan saistās tieši ar pērlītēm. Kā stāsta rokdarbu pulciņa vadītāja, rotu meistare Natālija Baboviča, viss sācies pavisam nejauši. – Sākumā palīdzēju meitai, kura tolaik gāja rokdarbu pulciņā pie Tautas daiļamata meistares Vandas Podiņas, līdz pati iemīlēju rotu darināšanu, un nu ar to nodarbojos jau 20 gadus. Manas rotas aizceļojušas uz vairāk nekā 50 valstīm, pārsvarā caur manu internetveikalu. Lielākoties uz Ameriku, arī uz Izraēlu, Japānu un citām valstīm. Smieklīgākais, ka reizēm pat nācies tulkot un meklēt, kā pareizi uzrakstīt adresi uz kastes, jo, piemēram Japānā nav latīņu burtu", par dažādiem atgadījumiem, nosūtot pasūtījumus, atceras Natālija. „Darba pietiek, pasūtījumi ir, taču pēdējā laikā tomēr jūtamas nodokļu izmaiņas, ko ASV ieviesa Donalds Tramps, tāpat arī Latvijas pasta sūtīšanas izmaksu pieaugums. Bet tā nav tikai pie mums – arī citur pasaulē rotu meistari saka, ka pirktspēja šobrīd ir mazāka, – piebilst Natālija. – Bet, ja runājam tieši par rotām, atkal atgriežas vecā mode. Kā pa apli. Piemēram, šogad atkal modē ir lielas, smagnējas rotas no dabīgiem materiāliem. Nevis komplekti no sīkām lietām, bet viens un pamanāms aksesuārs, – uzsver Natālija.
Pustūkstoti vērta rota
Kad jautāju, kura rota pa šiem divdesmit gadiem ir bijusi tā īpašākā, Natālija stāsta: – Dārgākā rota man bijusi vairāk nekā 500 dolāru vērtībā – liela, izšūta, grezna. Es uzliku tādu cenu ar domu, ka nepirks, lai stāv kā mākslas darbs internetveikala skatlogā. Bet nē – kāda pastāvīgā kliente no Holivudas, kura jau trīs gadus bija iegādājusies manas rotas, noskatīja arī šo. Iedevu viņai dzimšanas dienas atlaidi, bet ja godīgi, pēc tam mazliet nožēloju, jo tas bija gandrīz kā muzeja vērts darbs, – par skaisto darinājumu ar dzintariem stāsta meistare. – Cilvēki, kas saprot, atšķir roku darbu no masveida produkcijas un prot to novērtēt. Rotā ir ielikta daļa no cilvēka, varbūt tāpēc arī pircēji nāk atkal un atkal, – prāto Natālija. Natālija darina rota rotas ne tikai pati, viņa nesavtīgi māca arī citus, tostarp bērnus. – Kādreiz mums bija pat vesela telpa, kur nāca jaunieši – arī puiši mācījās veidot rotas. Tagad atnāk kāds bērns, pasēž un saka – apnika. Pietrūkst pacietības. Taču mūsu pulciņš joprojām ir gana kupls. Te nāk sievietes, kuras to uztver kā svētkus sev. Trešdiena, frizūra, satikšanās. Arī tās, kurām vēlme pabūt kopā, savukārt citas – ko jaunu iemācīties, – secina Natālija.
Pulciņā teju no pirmsākumiem
Sarunās ar rokdarbniecēm atklājas, ka ceļš uz pulciņu „Rota" katrai ir savs, arī motivācija, kādēļ celties un doties uz Lazdonu, atšķiras.
– Kad aizgāju pensijā, radās brīvs laiks, un es pamanīju, ka Lazdonā darbojas šāds pulciņš. Man jau sen interesēja rotas, bet bija daudz nezināmā, kā tādas top. Tagad man māja ir pilna ar rotām, visi apdāvināti. Šos darbus novērtē tā gadagājuma cilvēki, kuri saprot, kas ir roku darbs, kas ir mākslinieciska pieeja. Tas ir ļoti rūpīgs darbs – katru neveiksmi uzreiz var redzēt, tāpēc tas ir lēns un skrupulozs, – uzsver madoniete Dace Upīte, kura pulciņā darbojas jau 20 gadus. – Šobrīd man ir adīšanas periods, pēc laika, iespējams, atkal gribēsies veidot rotas. Te viena no otras daudz iemācāmies, bet pats svarīgākais – esmu satikusi ārkārtīgi labestīgus un sirsnīgus cilvēkus, – piebilst Dace Upīte.
Cimdi ar nesamaksājamu vērtību
Apskatot rokdarbnieču izstādi, kur līdzās rotām izkārtoti austie lakati, smalkie knipelējumi un citi rokdarbu brīnumi, manu uzmanību piesaista neticami mīksti, silti un smalki cimdiņi. To autore ir Antoņina Vējiņa no Aronas pagasta. – Es nedaudz arī pērļoju, bet pārsvarā adu. Vienu brīdi tamborēju, tad bija zeķu adīšanas periods, pēc tam šalles. Ieraugu meitenēm kaut ko skaistu – gribas arī pašai tādu uzadīt, – stāsta Antoņina, uzsverot, ka pulciņā rod gan iedvesmu, gan prieku par kopā būšanu. – Te ir draudzīga atmosfēra, tas arī mudina šurp doties. Bet ja par cimdiem – parasti ada ar 64 vai 72 valdziņiem, man visvairāk ir bijis ar 108 valdziņiem. Jo vairāk valdziņu, jo smalkāks raksts un greznāks cimds. Es izmantoju alpaku vilnu, līdz ar to tas dod īpašu mīkstumu un siltumu. Jo dabīgāks materiāls, jo labāks, – skaidro Antoņina. Kad jautāju, cik tāds cimdu pāris maksā, viņa nosmaida: – Nemaksā. Es nekad nepārdodu savus darbus. Vienu vienīgo par simbolisku naudiņu esmu pārdevusi Brīvdabas muzejam, kas to nopirka glabāšanai.
No hobija līdz iztikas avotam
Savukārt īstens veiksmes stāsts ir Mārītei Kopānei no Stāmerienas, kurai Lazdonā apgūtais pavēris pavisam citus apvāršņus. „Pirms divpadsmit gadiem sāku braukt uz pulciņu. Trīs gadus katru trešdienu, ne reizi neizlaižot. Tagad sanāk retāk atbraukt – degviela maksā daudz, bet laika ir mazāk. Taču esmu priecīga par iespēju satikties, apmainīties idejām, vienkārši parunāties, – uzsver Mārīte, kurai rotu darināšana kļuvusi par vienīgo iztikas avotu. – Pircējs grib stāstu. Kad pērk rotu, aiziet sarunas. Arī par pulciņu pastāstu, par to, kā rotas top. Un cilvēki rotas novērtē. Interesanti, ka ne Kurzemē, ne Zemgalē šādas rotas nedarina. To saka paši pircēji, – uzsver Mārīte.
Uz kapusvētkiem gan uzgreznojos
Arī lazdoniete Gunta Erele pulciņā darbojas kopš tā pirmsākumiem un aizrāvusies ar rotu darināšanu tā pa īstam. – Gadu laikā uztaisīts milzum daudz rotu, visi radi, draugi apdāvināti. Ja vajag dāvanu – pati varu uzdarināt. Pa šiem gadiem daudz pērlīšu sakrājies. Salieku uz galda, citreiz pat uz grīdas. Staigāju apkārt, domāju, ko var no tā izveidot. Ļoti daudz palīdz Natālija. Viņai ir savs redzējums, viņa iesaka, kā labāk, – stāsta Gunta. – Pārdošanā savas rotas nelieku. Tikai dāvinu. Un kas interesanti – es pati rotas faktiski nenēsāju. Nu jā, uz kapusvētkiem gan es uzgreznojos, bet ikdienā – nē. Nereti man prasa, kas darinājis, kur pirku. Kad atbildu, ka pati, dažs labs acis vien noplikšķina, – smaidot stāsta Gunta.
Savukārt madoniete Lilija Zelča rokdarbniecēm pievienojusies salīdzinoši nesen. – Būs kādi divi gadi, kopš te darbojos. Prieks, ka viena no otras apgūstam dažādas rokdarbu tehnikas, padalāmies ar jaunumiem. Man patīk knipelēt, to daru jau kopš 1999. gada. Rīgā pabeidzu knipelēšanas kursus, pēc tam arī pati strādāju kā pasniedzēja. Rokdarbus esmu mācījusi arī skolā, tur bija bērni, kam ļoti patika rokdarbi, taču bija bērni, kuriem mammas pateica – priekš kam tev to vajag? Tieši mammas, – uzsver Lilija.
Kad mēģinu oponēt, ka tagad var visu nopirkt, pasūtīt internetā, rokdarbniece tam nepiekrīt: – Tur jau tā lieta, ka nevar! It kā šķiet, ka visa kā ir gana, bet, kad sāc meklēt konkrēti, nav nedz īstā krāsa, nedz forma. Tādēļ roku darbs un šīs prasmes ir vērtība.
– Tieši tā. Rokdarbi ir, bija un būs modē, – Lilijai piekrīt Natālija. – Tādēļ, ja vien ir brīvs laiks, nāciet, lūdzu, par velti katru trešdienu te ir meistarklases, kuras citur maksā pat 50 eiro. Mūs atbalsta Madonas novada pašvaldība, tādēļ bez maksas varam darboties un radīt, – aicina Natālija Baboviča.
05.05.2026.