Latviešu mūzikas svētki ir sākušies!

Aizvadītajā svētdienā ar spilgtu atklāšanas koncertu aizsākās divdesmitie Latviešu mūzikas svētki.

Tos ievadot, galvenais svētku organizators J. Norviļa Madonas mūzikas skolas direktors Mārtiņš Bergs pateicās publikai par atsaucību, paužot gandarījumu atbalstītājiem par iespēju koncertos piesaistīt tik augsta ranga māksliniekus, kas pazīstami Latvijā un pasaulē.

Saglabāt latvisko stīgu
Svētku līdzfinansētāju vārdā Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs izteica novērojumu, ka dzīvojam globālā, multikulturālā laikmetā, kad uz katra soļa jaušama dažādu kultūru un nāciju ietekme, dzirdamas dažādas valodas, atšķirīga mūzika. – Ir svarīgi saglabāt un attīstīt mūsu latvisko kultūru, kas ir skaista un neatkārtojama. Tāpēc paldies par sirdsdarbu, ko dara un turpina Mārtiņš Bergs, – vēstīja pašvaldības vadītājs.

Spilgtu mākslinieku klātbūtne
Atklāšanas koncertu iesāka kamermūziķi: Marta Spārniņa (vijole), Ēriks Kiršfelds (čells) un Rūdolfs Vanks (klavieres), atskaņojot Pētera Vaska klavieru trio „Episodi e canto perpetuo".
– Šis darbs ir no tiem, kas latviešu kamermūzikā ieņem ļoti nozīmīgu lomu. Pēteris Vasks ir viens no latviešu kultūras stūrakmeņiem, un šis opuss būvēts kā simfonija, tam ir sešas daļas, milzu dinamisks spriedzes kāpinājums, – pirms atskaņojuma komentēja pianists Rūdolfs Vanks.
Tā kā viena no koncerta māksliniecēm – Marta Spārniņa (iepriekš – Jagmane) – ir madoniete, pēc koncerta lūdzu Martu uz plašāku sarunu.

Koncertmeistare Valsts kamerorķestrī
– Mans pamatdarbs ir koncertmeistares pienākumiValsts kamerorķestrī „Sinfonietta Rīga", – iesāka Marta. – Paralēli tam mēģinu darīt pēc iespējas vairāk, lai papildinātu redzesloku un iedvesmotos. Regulāri braucu spēlēt uz Brēmeni, kur ir viens no pasaules labākajiem kamerorķestriem. Cik vien iespējams, mēģinu ar domubiedriem spēlēt kamermūziku. Ar Ēriku Kiršfeldu stīgu kvartetā spēlējam sešus gadus, ar Rūdolfu Vanku kamermūziku spēlējām jau studiju laikā Berlīnē. Uzzinot, ka Madonas mūzikas skolā ir jaunas klavieres, Latviešu mūzikas svētkos nolēmām atbraukt tieši ar klavieru trio. Pētera Vaska darbs ir apjomīgs, spēcīgs, lieliska mūzika. Bija bažas, vai atklāšanas koncertam nebūs par nopietnu, bet Madonā ir gudra publika, kaut ko „vieglāku" vest būtu vienkārši nepieklājīgi.
Marta pati Latviešu mūzikas svētkos ir spēlējusi daudzkārt.
– Kumsāra laikā spēlēju vienmēr, – piekrita mūziķe. – Prieks, ka svētku notikums ir pāraudzis par festivālu, ko atpazīst visā Latvijā. Agrāk tie bija koncerti mums pašiem, uz kādu no koncertiem atbrauca viesmākslinieki no Rīgas, tagad tas ir augstas raudzes festivāls, kur katru dienu programma ir ar pašiem labākajiem. Festivāls tiecas uz kvalitāti, un labi, ka arī finansiāli to var spēt.

Madonā top jaunie komponisti
Mūziķe izteica gandarījumu, ka ir ieviestas meistarklases komponistiem – jaunie skaņraži lielisku pedagogu vadībā Madonā gūst pirmo pieredzi kompozīcijā.
Uz jautājumu, vai pašai uz komponēšanu nekad nav bijusi vilkme, Marta atbildēja: – Nē, nekad. Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas var radīt ko jaunu. Man parasti ausīs skan tas, ko tobrīd gatavoju, no konkrētās programmas parasti netieku vaļā. Šonakt, piemēram, vēlreiz "pārmalu" Vasku… Manās smadzenēs nav vietas nekam jaunam no sevis.
Jautāta par ikdienas ritmu, mūziķe atklāja: – Parasti dienas pirmajā pusē ir darbs orķestrī, kamermūzika tiek gatavota pa vakariem, naktīs, brīvdienās. Tas parasti ir saspringts process, jo paralēli ir jāgatavo vairākas programmas. Satraucoši ir publikai skaņdarbu spēlēt pirmo reizi. Tāpat satraucoši ir spēlēt savās mājās. Madonā man spēlēt ir visgrūtāk. Ir spēlēts visās labākajās Eiropas koncertzālēs, bet Madonā atbildības izjūta ir joprojām sakāpināta, šīs skolas sienas ir atstājušas dziļas pēdas.
Vai profesionālim mūzika nekad neapnīk? Vai Marta gatava spēlēt it visu? – Ir tik daudz neizspēlētas mūzikas, un visu laiku taču klāt nāk jauno komponistu darbi, – atteica vijolniece. – Turklāt tāda ir profesionāļu sūtība – pat ja skaņdarbs kādreiz neiet pie sirds, ir jāatrod veids, kā to nospēlēt vislabāk, lai varētu aiznest publikai darba vēstījumu, jo kādam tieši šāda mūzika patiks visvairāk.

Priekšplānā – ģimenes vērtības
Tā kā Marta ir ģimenes cilvēks, vaicāju, kā mākslinieku maina bērna piedzimšana. – Tas jau katram cilvēkam iedod ko jaunu, – aizdomājās mūziķe. – Kad piedzima Viesturs, es daudzus mēnešus vijoli vispār nespēlēju. Nebija laika, un biju tā izlēmusi, ka šo brīdi veltīšu tikai bērnam. Pēc klusuma posma mūziku iemīlēju vēl vairāk. Ja kādu laiku kas dārgs ir paņemts, pēc tam to gribas vēl vairāk. Un tehniski pirksti pēc dažām nedēļām jau visu "atcerējās".
Ģimene Martai ir pats svarīgākais, mūzika ar to nevar konkurēt. – Dēlam gan dažkārt nav viegli, – atzina vijolniece. – Bieži esmu prom koncertos, Viesturs paliek ar tēti. Mūzika viņam ļoti patīk, dēls ir arī pacietīgs uz mūzikas klausīšanos.
Taujāta par redzējumu saistībā ar dēla nākotni, Marta atbildēja:
– Mūzikas skolu viņam neuzspiedīšu, ja vēlēsies, tad jā. Jau tagad mēģinu izdibināt, kādu instrumentu dēls pats gribētu spēlēt un vai vispār gribētu. Varbūt viņam vairāk interesēs sports vai literatūra, speciāli mūzikā viņu virzīt nemēģināšu.

Par mūzikas apmācību Latvijā un citur
– Mums ir lieliska mūzikas apmācības sistēma, – domājot par iespējām apgūt mūzikas instrumentu spēli, sacīja Marta. – Ja paskatāmies, kas notiek Vācijas augstskolās, – tajās studē ļoti maz vācu studentu, bet daudz – no Austrumeiropas, Dienvidkorejas, Japānas. Tur nav sakārtotas sistēmas mūzikas pamatizglītībā. Vācijā sākums ir tāds kā pulciņu līmenis. Var, protams, ņemt privātskolotāju, bet tas būs dārgi. Līdz ar to viņu jauniešiem ir grūti iestāties mūzikas augstskolās. Mums savukārt pēc mūzikas skolas uzreiz var mācīties mūzikas vidusskolā un pēc tam augstskolā. Bet arī mums tā sistēma arvien tiek atvieglota. Madonā tā vēl nav, bet citur, lai ietaupītu naudu, stundu skaits tiek samazināts.

Jaunas pieredzes nepieciešamība
Kāds būs Martas Spārniņas šīs vasaras turpinājums? – Priekšā ir Pērnavas festivāls, ko organizē diriģenta Jervi dzimta, – pavēstīja mūziķe. – Igaunijas festivāla orķestrī spēlē mūziķi no visas Eiropas – Pāvo Jervi viņus uzaicina. Man pirmā tikšanās ar Pāvo bija pirms padsmit gadiem, kad spēlēju Eiropas Savienības jauniešu orķestrī, pēc tam tikāmies Berlīnē. Tagad šim orķestrim pēc festivāla tiek organizētas arī turnejas uz Skandināviju, janvārī – pa visām lielākajām Eiropas koncertzālēm. Nezinu, vai šo garo tūri varēšu veikt, jo tam būtu nepieciešama piekāpšanās no kamerorķestra puses. Protams, tas būtu tikai ieguvums, jo līmenis tur ir augsts un ikvienam ir nepieciešams sevi papildināt.
Kad vaicāju, ko īsti nozīmē būt par koncertmeistari orķestrī, Marta atklāja: – Vadu pirmo vijoļu grupu, otrkārt, esmu diriģenta labā roka – to, ko diriģents pasaka tehniskā valodā, man jāprot iztulkot pārējiem – kā to veiksim uz instrumentiem, ar kādiem līdzekļiem, paņēmieniem panāksim. Koncertmeistars ir orķestra "mazais diriģents" no iekšpuses, uz sava instrumenta viņš parāda, kādā veidā un stilā skaņdarbu iestudēsim.
Taujāta, vai Marta ir autoritatīva stila "mazais diriģents", mūziķe pasmaidīja: – Mūsu orķestrī ir pārāk spilgtas personības, tāpēc man jābūt diplomātam, nevis diktatoram. Tas, protams, ir treniņš – panākt, lai cilvēki klausa izteiktajam viedoklim. Un vienmēr jābūt solīti priekšā citiem, lai varētu palīdzēt, lai varētu iedvesmot.
Marta ir gandarīta, ka nākamajai sezonai saņēmusi vēl kādu uzaicinājumu. "Diriģents Karels Marks Šisons mani uzaicināja uz Grankanārijas (Spānija) filharmonisko orķestri būt par vieskoncertmeistari projektos, kad viņš tur diriģēs. Diemžēl tikšu tikai uz dažiem no šiem koncertiem, bet noteikti braukšu. Ar katru diriģentu ir kāda noteikta mūzika, ko gribas kopā spēlēt. Esmu atvērta visam, jo jāspēlē dažāda mūzika, un personīgās simpātijas ar laiku mainās – mainoties pašai, mūzikas gaume mainās."

Klusums kā alternatīva darbam
Ikdienā Marta novērtē klusumu: – Pat ja vīrs grib mājās klausīties mūziku, lūdzu to izslēgt. Visvairāk man patīk klusums, ideāli, ja fonā ir jūra vai citas dabas skaņas. Ausīm un galvai ir limits, ko var uztvert. Man patīk literatūra, teātris, bieži ejam uz Jauno Rīgas teātri, Ģertrūdes ielas teātri. Mūziķiem apvārsnis visu laiku ir jāpaplašina, citādi tu kāpsi atpakaļ. Jāseko notikumiem, kas ir pasaulē, jālasa, jādomā, jo spēlējot tās nav plikas notis, katrā skaņdarbā ielieku gabaliņu no sevis.
Kas vēl paplašina dvēseles mērogus? Bērna piedzimšana un ikviena cilvēciska emocija. – Komponisti jau arī ir tikai cilvēki, kas runā par sev tuvo. Baham (Johans Sebastians Bahs – baroka perioda vācu komponists un ērģelnieks. – Aut.), piemēram, bija 20 bērnu, bet viņš ar roku pierakstīja tik daudz mūzikas, ko pat fiziski mūža laikā ir pagrūti paveikt, – aizdomājās Marta.
– Un visu dzīvi komponistam apkārt bija pilna māja viesu. Būt emocionālā apmaiņā ar cilvēkiem – tas patiešām ir svarīgi.

02.08.2017.