Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālēs atklāta latviešu reālistiskās glezniecības skolas tradīciju turpinātājas, mākslinieces Laines Kainaizes darbu izstāde “Dzīves prieks”.
Aprīlī Madonā, tāpat arī citviet Latvijā ienāk Mākslas dienas, un jaunā izstāde to tikai apliecina. – Ar vienu kāju esat mūsu novadā, pēc darbu tematikas to labi redzam, – atklājot izstādi, autorei sacīja muzeja vadītāja Līvija Zepa. – Laines Kainaizes darbu izstāde pie mums bijusi arī 1991. gadā, un, tā kā esat piedalījusies plenēros Rēķu kalnā un Cesvainē, kopā ar plenēristiem jūsu darbus esam redzējuši arī iepriekš. Glezniecībā ienācāt ar savu vēstījumu, esat uzaugusi mākslinieku ģimenē (tēlnieka Kārļa Baumaņa un gleznotājas Birutas Baumanes ģimenē), kas arī atstājis savu iespaidu. Darbi ir ļoti krāsaini un izstrādāti. Kā savulaik teica jūsu pedagogs Boriss Bērziņš: "Katra māja jāuzglezno kā portrets", un tam redzam apstiprinājumu jūsu darbos. Gleznās iepazīstam jūsu sirds gudrību un mīlestību. Madonieši un pilsētas viesi varēs priecēt acis košo krāsu salikumos un tik dažādajos gleznu personāžos un motīvos.
– Gribu, lai aizejat priecīgi un lepni par to, ka esam latvieši, ka dzīvojam Latvijā, – uzrunājot izstādes apmeklētājus, no savas puses teica māksliniece Laine Kainaize. – Skaita ziņā šī ir otra lielākā personālizstāde, kas līdz šim man bijusi. Vairāk darbu tika izlikts tikai Rīgā, Pēterbaznīcā. Šobrīd mūsu dzīve ir tik nedroša, dinamiska, ka mums vispirms jābūt pateicīgiem, ka dzīvojam mierīgā, skaistā valstī. Es gleznoju sen, sākot no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, kad iestājos Mākslas akadēmijā. Esmu pateicīga, ka Madonas muzejā ir piecas zāles, kur lielajā telpā izvietoju gleznas saistībā ar Latviju. Šajos darbos esmu ielikusi "ņemt un dot" motīvu, ar uzsvaru uz dalīšanos, uz došanu. Tāpat šai zālē ir darbi no Francijas – Normandijas, Bretaņas. Nākamajā telpā atkal ienāk Latvija – gleznas saistībā ar mūsu Dziesmu svētkiem, mūziķiem. Un vēl vienā zālē atradīsiet daudz pazīstama, jo tur dzīvo Cesvaine. Plenēros Cesvainē esmu bijusi daudzkārt, šie darbi ir atspīdumi no turienes. Bez tam vienu zāli esmu atvēlējusi ceļojumiem. Ievērojamākais no tiem bija svētceļojums uz Santjago de Kompostela. Man bija iespēja mazliet pastaigāt pa šo svētceļnieku ceļu, noejot nedēļas laikā 300 kilometru. Nebija viegli. Jau iesākumā uz šī ceļa pamanīju keramikas zābaciņus, tad saviem ceļabiedriem teicu: – Ja ceļu noiešu, šos zābaciņus uzgleznošu. Tā kā uzdevumu izpildīju, glezna ir tapusi. Vēl darbos ienāk mana pateicība Dievam. Šī tēma man ir ļoti svarīga, jo Dievs ir mūsu lielais sargātājs un mīlētājs – Radītājs, uz kuru varam paļauties jebkurā situācijā.
Sveicot mākslinieci, viņas dēls Krišjānis Kainaizis uzsvēra avota un sakņu nozīmi: – Par saknēm ir tā, ka mēs visi kaut kur pasmeļamies, kādās savās tālajās akās. Un mums visiem ir vajadzīgs prieks, ko saņemam caur krāsām, noskaņām. Esot tuvumā, zinu, ka darbi mammai nemaz nerodas viegli. Esmu ļoti priecīgs par gaišumu, ko māksliniece caur savām gleznām dod sev un citiem. Mamma daudz iet arī uz kalpošanām pie slimiem cilvēkiem, tava došana, māksliniec, ir skaista, krāsaina un tik ļoti nepieciešama!
19.04.2024.