Aizvadītajā sestdienā Vestienas tautas namā sildīja ne tikai abas lielās krāsnis, bet jo vairāk – abi viesi, kas dzejā, dziesmā un stāstā noteica kopīgā sarīkojuma garu. Barikādes, brīvība, tautas folklora un Vides aizsardzības klubs – tās ir tikai dažas no tēmām, kam savā izjūtā pieskārās dziedātāja Ieva Akuratere un Vides aizsardzības kluba prezidents, dzejnieks Arvīds Ulme.
– Viņš vienmēr rūpalos citu dēļ, vienmēr visur ir, jo piedalās, atbalsta, samierina un izlīdzina. Vienmēr nekur nav, jo ir aizbēdzis mežā, laukā, dabā, – par Arvīdu Ulmi teikusi dziesminiece, piebilstot, ka Arvīds viņu uzaicināja uz Vestienu būt kopā literārā vakarā kā senās dienās, un atteikt nebija iespējams.
Slepena brigāde padomju gados
– Atbraucu šurp pilnā laimē, – neslēpa Ieva Akuratere. – Pa dienu piedalījos grupas „Pērkons" koncertā Garšu festivālā Siguldā, tagad varu būt mīļā, liriskā, intīmā un filozofiskā vakarā kopā ar Arvīdu. Senos laikos, kad vēl nebija oficiālie Atmodas gadi (1986., 1987. gadā), mēs kopā ar Arvīdu bijām kā slepena brigāde, kas braucām pie studentiem uz Jelgavu un citām vietām un musinājām pret „cara valdību", tas ir, komunistiem. Nevarējām stāvēt klusu, un šīs tikšanās bija ļoti skaistas un personiskas. Šovakar, kad vēl kavējamies Barikāžu atceres nedēļā un ziemā, kad gaidām jaunu pavasari, sevišķi svarīgs šķiet impulss no jauniešiem. Jaunas idejas, jaunas vēsmas no viņiem esam gatavi uztvert un atbalstīt arī mēs. Tomēr viena no mūžīgajām idejām, ar kuru vēlos iesākt šo vakaru, ir Austras Pumpures, manas garīgās māmiņas, rosināta. Viņa reiz iemācīja dziesmu par gaismu, ko bieži abas dziedājām duetā. Šodien to vēlos nodziedāt arī jums.
Liecība par Atmodas laika garu
Sakarā ar Barikādēm, Latvijas atjaunošanas un neatkarības atgūšanas laika atceri bieži uz skolām un augstskolām joprojām tiek aicināts sabiedriskais darbinieks un dzejnieks Arvīds Ulme. – Tad man prasa, kā radās Latvija, kā viss notika. Bet notikumus un faktus mēs visi zinām, galvenais, ko gribu pateikt, ir liecināt par tolaik esošo garu, – Vestienas tautas namā pauda Arvīds Ulme. – Tas bija brīnumu brīnums, par ko nākamajām paaudzēm vēl daudz varēsim stāstīt. Šai kontekstā uzdodu sev jautājumu – kā radās latviešu valoda, un kādā valodā runāja pirmais latvietis? Valoda nav vārdnīca, tā ir dzīvs organisms, kur ir deklinācijas, konjugācijas, tā ir kā dzīva būtne. Atbildot uz jautājumu, nonācu pie atziņas, ka Latviju, mūs – latviešus, radīja latviešu valoda. Vispirms bija valoda, un to nevarēja radīt kāds mistisks „nekas", valodu radīja konkrēts gars. Ņemot palīgā folkloru, mēģināju izsekot, kā latviešu tautas gars mūsos izpaužas, kur tas parādās. Un ieraudzīju, ka tas ir klātesošs ne tikai brīvības cīņās, barikāžu dienās, bet ir klātesošs mūsos kā sirds aicinājums, sirds kultūra vai Dieva izpratne vienmēr. Domājot par Lāčplēsi, Kurbadu, latviešu tautasdziesmām un teikām, kuras caurvij tautas gars, secināju, ka nekas nerodas tāpat vien. Viss, kas rodas, rodas ar noteiktu uzdevumu. Arī katram no mums ir sava misija vai uzdevums.
Kļūt par labu cilvēku
Mēģinot atšifrēt cilvēka uzdevumu, Arvīds Ulme nonāca pie slēdziena, ka atslēga tautas garam rodama folkloras simbolikā: – Cilvēks ir ne tikai fiziska būtne, katrā ir arī garīgā daļa, kas visu saprot atbilstībās, līdzībās, simbolos. Līdz ar to katram vārdam ir savs simboliskais slānis. Fiziskajā pasaulē ir divi dzīvības nesēji – saule un ūdens, pārējie – zeme, cilvēks un citi – ir dzīvības patērētāji. Saule dod gaismu, siltumu, kas garīgajā plānā ir mīlestība un patiesība. Ūdens savukārt dod veldzi un mūs nomazgā, meklē zemākās vietas. Ūdens ir visvecākais pazemības simbols.
Atgriežoties pie domām par latviešu tautas garu, Arvīds Ulme citēja tautasdziesmu: „Uz akmeņa malku cirtu,/ Strautā kūru uguntiņu;/ Lai sildāsi tie ļautiņi,/ Kas man laba nevēlēja."
– Noslēpums tautas garam ir tieši šajā tautasdziesmā, kur minēta darbība „strautā kūru uguntiņu". Tas jāpaveic ne tikai mums visiem kopā kā tautai, bet arī individuāli katram, – uzsvēra dzejnieks. – Strauts nozīmē pazemību, bet uguns – mīlestību, līdz ar to noslēpumu noslēpums slēpjas tajā, ka mīlestībai, kas sevī jāiedzīvina, ir jābūt pazemīgai. Pazemībai savukārt jābūt piesātinātai ar mīlestību, tai jābūt degošai. Tad radīsies spēja darīt labu pat tiem, „kas man labu nevēlēja". Tas, protams, nav vienkārši, tas ir nopietns dzīves uzdevums, ko nevar sasniegt uzreiz, tomēr uz to ir jāiet un jātiecas.
Darīt labu otram vai citam
Noslēdzot pārdomas, Arvīds Ulme secināja, ka visām tautām visos laikos un cilvēkiem visos gadsimtos ir nepārprotami noteikts uzdevums, kāpēc esam uz šīs planētas: – Šis uzdevums ir kļūt par labu cilvēku. Un ir tikai viens ceļš, kā var kļūt par labu cilvēku, tas ir, darīt labus darbus otra labā. Šo atklājumu saprotam visi, bet fiziskais cilvēks tam īsti nevēlas piekrist. Viņš grib darīt labus darbus sev, savam labumam. Lai spētu darīt labu otram, viens no lielākajiem kosmiskajiem noslēpumiem ir pacietība. Ja pārstaigājam savu dzīvi un pieredzi, varam pamanīt, ka pacietība ir nopietna skola, kas jāapgūst. Pacietība ir žēlsirdības māte, un žēlsirdību var iegūt tad, ja mācāmies pacietību. Brīžos, kad neesmu pacietīgs, manī rodas protests, neuzklausīšana, neizpratne, bet pacietība samazina svešatnes blīvumu. Ja indivīdos ir spēja būt labam, tauta un valdība būs kā tās turpinājums vai ceļš. Gribu aicināt mainīt pasauli, mainot sevi, jo kriticisms, kā saka Rūdolfs Šteiners, ir viens no bīstamākajiem dzīvības spēka apdraudējumiem. Tam, ko kritizējam, parasti ir vienalga, bet mūsos pašos tai momentā iznīcinās dzīvības spēks. Ar kriticismu jābūt uzmanīgiem, ar to nevar izglābt ne sevi, ne Latviju, ne cilvēci. Vienīgais, kā visu var uzvarēt, ir žēlsirdība. Žēlsirdība, ko radījusi pacietība.
Vides aizsardzības kluba ietvaros
Ieva Akuratere no savas puses piebilda, ka šīs idejas savulaik popularizēja arī Vides aizsardzības klubs, kas padomju norieta gados bija slēpti pretvalstiska organizācija: – Mēs runājām par padziļināto ekoloģiju dabā un cilvēku sirdīs. Tā ir apzinātā brīvība, paldies Arvīdam par šo zaļo, gaismoto laiku!
– Lāčplēša spēks ir ausīs. Nocērtot ausis, tiek nocirsta spēja dzirdēt patiesību. Vēl joprojām Melnais bruņinieks vēlas mums nocirst ausis. Vardarbība televīzijā, interneta spēlēs nav nejaušība, – aizdomāties par šodienas pārbaudījumiem rosināja Arvīds Ulme. – Un otra Lāčplēša auss ir cilvēka sirdsapziņa. Ja to nocērt, vienīgais veids, kā var izglābties, ir pazemība. Lāčplēsis pēc cīņas ar Melno bruņinieku atrodas Daugavas ūdenī, tas ir, pazemībā. Caur to nāks tautai jauni laiki, lai mēs patiešām iekšēji kļūtu svabadi.
29.01.2020.