Liekot kopā visdažādākās krāsu kombinācijas, Gunta Sandere auž skaistas, krāsainas lupatu un dziju segas, paklājus, brunčus un spilventiņus.
Madonas novada bibliotēkas konferenču zālē šobrīd skatāma meirānietes darināto paklāju un fotogrāfiju izstāde. Īsts krāsu spirdzinošs devums un prieks!
Rokdarbniece ar lielu stāžu
Sarunā ar „Staru" Gunta atklāj, ka būs jau divdesmit astotais gads, kopš viņa auž lupatu deķus. – Kad meita bija maziņa, netālu no mums paklājus auda tante. Toreiz sagriezu lupatiņas, aiznesu viņai, un viņa noauda prasīto. Reiz audēja teica, lai pati sēžos stellēs un pamēģinu. Kaut sākumā nebiju ar mieru, kā stellēs iesēdos, tā paliku, – atceras Gunta. – Pirmo gadu abas kopīgi vilkām audeklu, gāju aust pie viņas, bet pēc laika arī pati iegādājos stelles.
Izausto izstrādājumu dažādība
Gadu gaitā ir austi lupatu deķi, spilventiņi, segas, brunči, dvieļi.
– Sen biju iecerējusi noaust svārkus, bet sāku strādāt SOC pansionātā Lubānā, tur interešu pulciņā iemītniekiem mācīju aust, šūt, tamborēt, adīt un mājās atbraucu bez
spēka, – atceras Gunta. – Pansionātā kopumā nostrādāju vairāk nekā divdesmit gadu, interešu pulciņā – trīs. Toreiz kādu laiku neaudu, bet paralēli krāju, griezu lupatiņas, tādēļ pēc pauzes varēju tik krāšņi izpausties.
Jauna izstāde – atkal jauni darbi
Vaicāta par izstādes darbiem Madonā, rokdarbniece atklāj, ka šie darbi tapuši zibenīgi pagājušā gada nogalē: – Kad lupatiņas ir sagrieztas, aušana iet raiti. Vienam paklājam izmantoju pat simt krāsu toņus, simt kamoliņus. No rīta līdz vakaram sēžot stellēs, paklāju noaust varu vienā dienā, bet tā ir „vingrošana" ne pa jokam.
– Man ir tā, ka vispirms krāsas ieraugu dabā, – taujāta par toņu salikumiem, saka Gunta. – Piemēram, pie ezera zvejoju zivis, apkārtnē ieraugu sakritušus celmus, ūdensrozes – uzrunājošu krāsu gammu, to nobildēju un tad mājās dalu lupatiņas pa krāsu toņiem, tinu uz skaliem, lai aušana būtu atbilstoša un viegla. Procesā palīdz visa ģimene – izgriezt apģērbiem vīles uzticu katram. Strēmelēs gan griezt neļauju, to daru pati – ir jāsajūt, cik kuram audeklam liels platums. Ja biezāks audums, jāgriež šaurāka strēmele, plānāks – platāka. Svarīgi, lai izlīdzinās kopīgā faktūra. Darbos iesaistās dēls, meita, vedekla, draugs – visi.
Auž arī pēc pasūtījuma
Apģērbi, ko Gunta izmanto, ir visdažādākie – zīda, vilnas, kokvilnas drēbes – tās, kurām ir kāds nolietojums. – Ja cilvēks pasūta lupatdeķi noteiktās krāsās, reizēm braucu uz lietoto apģērbu veikaliem un meklēju piemērotus toņus tur, –
neslēpj audēja. – Piemēram, zaļie toņi šobrīd man izausti visi, būs jāsāk atkal krāšanas darbs. Savus noaustos paklājus dāvinu draugiem, radiem, bet beidzamajos gados tos arī pārdodu.
Uz piebildi, ka izstādei taču vajadzīga prāva kolekcija, Gunta piekrīt – jā, ekspozīcijai vajadzīgs lielāks krājums.
Madonai top kas jauns
– Tur jau tā lieta! – par izstādei nepieciešamo kolekciju saka Gunta. – Nesen mani paaicināja izstādi rīkot Meirānu tautas namā, tur divus paklājus nopirka, Lubānā bija līdzīgi, tad domāju – ar ko lai braucu uz Madonu? Jaunajā gadā sēdos stellēs, cītīgi strādāju, un darbi tapa. Kopumā uzaudu četrus jaunus paklājus, – vēsta rokdarbniece.
– Tie domāti likšanai uz grīdas, bet cilvēki pasūta paklājus arī kā gultas segas un liek tos arī uz atpūtas krēsliem. Tad uzdevums ir grūtāks –
jādala lupatiņas, lai krāsu toņi būtu abiem izstrādājumiem vienādi. Lieku diegus maisiņos, pievienoju numuriņus, lai nekas nesajūk un darba procesā viss būtu saprotams. Kad izejmateriāls salikts, sadalīts, aužot problēmu nav, piņķerīgāks ir tieši sagatavošanās darbs.
Apskatāmas arī fotogrāfijas
Izstādē Madonas bibliotēkā līdzās paklājiem skatāmas arī autores uzņemtās fotogrāfijas. – Jau teicu – kad nevarēšu paaust, noteikti gleznošu, – saka Gunta. – Šoreiz rādu fotogrāfijas, jo darbojos dažādos veidos. Nereti dabā gribas apstāties un piefiksēt skaisto visapkārt. Kādreiz to darīju ar fotoaparātu, tagad ar telefona palīdzību. Ap māju staigā stirnas, pa logu redzu lapsas un alni – apkārtne Meirānos ir tik pateicīga, ka nevar redzēto neieaust. Dzīvoju vecvecāku mājā, pamazām to atjaunojam, rudenī zied ērikas, virši, un manos darbos kā gleznās viss redzētais ienāk.
Ar krāsām arī glezno
Vaicāta par zīmēšanu, gleznošanu, rokdarbniece atklāj: – Savulaik, kad strādāju Lubānas bērnudārzā, apņēmos tur apgleznot sienas. Bērnudārzā nostrādāju kādus divdesmit gadus, un varu teikt, ka visi darbi, kas saistīti ar cilvēkiem, man patīk. No rokdarbiem esmu darbojusies arī pečvorka tehnikā – kad pagājušajā ziemā saslimu, apmēram mēnesi šuvu un priecājos par pečvorka darinājumiem. Pirms tam noaudu svārkus meitai, krustmeitai, smejot, ka tie ir tādi kā dzimtas svārki. Šobrīd man mājās ir divas stelles, māsa atdeva arī savas vīramātes stelles. Tajās aužu šauros paklājus. Izstrādājumi kalpo labi, paklājus var mazgāt veļas automātā, man pašai no aušanas pirmsākumiem paklājs kalpo jau 28 gadus.
Izstāde arī Norvēģijā
Ar lupatiņu paklājiem Gunta viesojusies ne tikai Meirānos, Lubānā, Madonā, bet pirms pāris gadiem devās uz Norvēģiju. – Norvēģijā biju kopā ar sieviešu apvienību, – atceras viņa. – Pirms tam centos īpaši saaust paklājus zilos toņos, bet man par pārsteigumu Norvēģijā cilvēki pamatā interesējās par sarkano toņu paklājiem. Viņiem mājiņās visur ir austi paklāji, tik skaista iedvesma tur bija! Toreiz daudz arī nopirka, uz mājām braucu ar biezu maku.
7.01.2022.