Dziesma jau izsenis mums – latviešiem – bijusi spēka avots grūtos brīžos un enerģijas devēja mirkļos, kad jūtams garīgā un emocionālā pacēluma trūkums.
Tā dara mūs stiprus un liek iztaisnot muguru, nepadoties grūtībām un palikt nesalaužamiem pat visstiprākajās vētrās. Par dziesmas spēku un tās nezūdošo vērtību jārūpējas ikvienam no mums, jo, tikai sargājot un kopjot savas tautas vērtības, tās nekad nezudīs. Vislielāko latviešu tautas vērtību – dziesmu – kopj un sargā arī jauktais koris „Mantojums".
– Deviņdesmito gadu laikā tika izteikts ierosinājums katram kolektīvam izdomāt nosaukumu. Sākotnēji mums ienāca prātā doma saukties par „Madonu", bet, tā kā šis koris jau bija vienlaikus ar mums izlēmis nest pilsētas vārdu, nācās izdomāt citu nosaukumu. Tad nolēmām rīkot konkursu, kura ietvaros katrs varēja piedāvāt savus variantus, un pēc tam atlasījām septiņus labākos. Tad atkal no to vidus ikviens dalībnieks varēja atzīmēt sev tīkamākos, līdz beidzot visvairāk plusiņu ieguva tieši „Mantojums", un šis vārds mums ļoti labi patīk. Jauktais koris „Mantojums" pastāv jau vairāk nekā 60 gadu, un šī ievērojamā, apaļā jubileja jau tika nosvinēta. Jāsaka tā, ka mēs nemaz tik veci neesam, jo kora jaunākajai dalībniecei ir tikai 37 gadi, savukārt vecākajai kora pārstāvei – vairāk nekā 80 gadu, kas ir ļoti cienījams vecums. Taču tas nekavē cītīgi apmeklēt mēģinājumus, – ar kora pastāvēšanas vēsturi iepazīstina diriģente Ināra Stepāne, kas savu balsi ieskandina Cesvaines korī un katru nedēļu dodas uz pasākumiem. Viņa „Mantojuma" dalībnieku pulku satur kopā jau 30 gadus.
– Agrāk mūsu korī bija vairāk nekā 40 dalībnieku, tagad viņu skaits sarucis līdz mazliet virs 20, taču mēģinājumi katru nedēļu tiek cītīgi apmeklēti. Kora dziedātāji uz mēģinājumiem brauc no plašas apkārtnes – Kusas, Bērzaunes, Kalsnavas, Ļaudonas, Lazdonas, Praulienas un Lubānas. Tiekamies reizi nedēļā – otrdienās pulksten 11 Madonas kultūras namā. Katru mēnesi cenšamies sev sarīkot kādu pasākumu, piemēram, vienreiz izdomājām organizēt Salātu balli. Katrs no sava pagraba krājumiem atnesa kādu salātu burciņu ar visu recepti klāt. Lieldienās savukārt sarīkojām skaistāko olu noteikšanu, sagatavojām dziesmas atbilstoši tematikai. Īsāk sakot – paši sev radām svētkus. Ziemā, kad pasākumi nekur nedrīkstēja notikt, mēs tepat kultūras namā sarīkojām sev Ziemassvētku koncertu un novadījām to, kā pienākas – ar katras dziesmas pieteikšanu, tā, kā tas vienmēr notiek katrā pasākumā. Tā kā pēdējos divus gadus mums nebija iespējas nekur uzstāties, ļoti gaidām jūniju, kad dosimies uz Inčukalnu un tur uzstāsimies ar visiem „parādes" tērpiem mugurā. Tur notiks tādi kā mazie dziesmu svētki. Maija sākumā pabijām Lietuvā, esam ļoti aktīvi un labprāt izmantojam ikvienu iespēju kaut kur aizbraukt, piedalīties. Kora dalībnieku vidū ir dažādu profesiju pārstāvji, ko mēs ļoti novērtējam. Mums ir ļoti labs gids, kas izplāno katru maršrutu un visu mums parāda, par visu pastāsta – pašiem nav jāraizējas par to, kur iet, ko apskatīt. Tad vēl ir arī ļoti jauks un laipns šoferis, kurš vienmēr ir gatavs aizvizināt uz vajadzīgo vietu. Īstens kora labais gariņš ir diriģente Ināra Stepāne, viņa allaž cenšas mūs turēt kopā, – priecīgi stāsta kora dalībniece Ruta Šēnberga.
„Mantojuma" koristi šogad nolēmuši turēties pie saviem spēka vārdiem, un viņu moto ir: „Kamēr dziedam kora dziesmas, nedraud mums nekādas briesmas." Protams, jāņem vērā, ka vecākā gadagājuma cilvēkiem mēdz sašķobīties veselība un gadās arī pa kādai pelēkajai dienai, taču tas nekavē atbalstīt un uzmundrināt citam citu. Starp kora dalībniekiem vienmēr valda sirsnība, atsaucība un dzirkstī humors, kas nekad neļauj skumt vai bēdāties. Kopā tiek atzīmētas dzimšanas dienas, kopīgi ieturētas našķošanās.
Patlaban jauktais koris „Mantojums" ir jaunu dalībnieku meklējumos, sevišķi tiek gaidīti stiprā dzimuma pārstāvji, jo, kā norāda Ināra Stepāne, vīriešu deficīts koros ir jūtams visā Latvijā un arī „Mantojumā." Lieti noderētu spožs soprāns. Gan Ruta, gan Ināra atzīmē, ka korim pievienoties aicinātas arī ģimenes, kas būtu brīnišķīgi. Patīkami būtu redzēt vīru un sievu kopā ierodamies uz mēģinājumiem. Pievienoties koristu pulciņam var ikviens, kurš mīl dziesmu un kuram ar dziedāšanu ir izveidojušās labas attiecības. Nav jāgaida sezonas sākums, nav noteikti vecuma ierobežojumi, turklāt nepieciešamības gadījumā var sarunāt atsevišķu „konsultāciju" ar Ināru Stepāni un pieslīpēt dziedāšanas prasmes.
Arī Ināra Stepāne neslēpj prieku par pagodinājumu 11. jūnijā ar kori ierasties Inčukalna estrādē, kur sapulcēsies visi Vidzemes kori. „Mantojums" cenšas piedalīties pēc iespējas vairāk pasākumos, uz kuriem tiek aicināts. Pēc divu gadu pauzes mazie senioru dziesmu svētki visiem kora dalībniekiem ir ļoti svarīgs un prieku raisošs notikums, kas ar nepacietību tiek gaidīts.
Ināra Stepāne ar prieku atminas 2003. gadu, kad „Mantojuma" sastāvā ar savām spēcīgajām balsīm gavilēja 16 vīri, par kuriem savulaik diriģents Māris Sirmais rakstīja: „Tādi vīri ir katra ne senioru kora sapnis." Kā viens no nozīmīgākajiem notikumiem kora pastāvēšanas laikā tiek minēta dalība skatē, kurā „Mantojums" tika novērtēts ar teju maksimālo punktu skaitu. Tam sekoja piedalīšanās fināla skatē Rīgā Lielajā aulā, kur koris ieguva augsto 2. vietu. Ieskandinot iepriekšējos Dziesmu svētkus, koris tika aicināts arī uz televīzijas rīta raidījumu „900 sekundes", kas arī bijis liels pagodinājums.
„Mantojumam" ir arī vairāki draugu kori, pie kuriem būts ciemos pat ārpus Latvijas un citi ciemiņi uzņemti šeit. Siltas un draudzīgas attiecības izveidojušās arī ar kori Igaunijā.
– Es korī dziedu jau daudzus gadus, esmu to darījusi arī citviet, kur dzīves laikā nācās dzīvot, mācīties un strādāt – gan Sarkaņu pamatskolas korī, gan Madonas ģimnāzijā pie skolotājas Ainas Miezītes, gan Rēzeknes Augstskolas korī „Sonitum", arī Jēkabpilī. Tagad esmu madoniete un kopš 2011. gada marta turpinu dziedāt „Mantojumā". Pievienoties kora kolektīvam mani aicināja viena no tā dalībniecēm. Mani dziedāt vilina Dziesmu svētki, kas sniedz neaprakstāmu garīgo un emocionālo pacēlumu. Pēc tam vēl ilgu laiku ir sajūta, ka esmu kā spārnos. Protams, vērtība – dziesma, ko nododam tālāk un kopjam. Dziesma ir viena no mūsu galvenajām vērtībām, tā ir mūsu mantojums, kas tik cieši saskan ar kora nosaukumu. Katram, kurš vēl baidās pievienoties korim, iesaku bez šaubām to īstenot, jo mūsu vidū ir atvērti, sirsnīgi dalībnieki, visi atbalsta cits citu. Mēs apmeklējam un rīkojam interesantus pasākumus, piedalāmies dažādos sarīkojumos, draudzējamies ar citiem koriem, – izjūtās dalās kora pārstāve Iluta.
Aija Razgale „Mantojumā" dzied jau 34 gadus. Koris ir viņas sirdij tuvs, un Aija ir no agrāko koristu vidus palikusi vienīgā.
– Es varu dziedāt gan tad, kad jūtos labi, gan tad, kad esmu skumīgā noskaņojumā. Dziesmas man palīdz vairot pozitīvo priecīgajos brīžos un nomākt skumjas mirkļos, kad nejūtos labi. Omu uzlabot palīdz arī krustvārdu mīklu minēšana, kas ir mana otrā aizraušanās. Ikvienam, kurš vēlas pievienoties mums, bet vēl šaubās, vēlos teikt, ka svarīgākais ir pacietība un noteikti jācenšas pēc iespējas vairāk apmeklēt mēģinājumus. Kopības izjūta, kas valda starp mums, noteikti spēj piesaistīt ikvienu dziedātgribētāju. Arī Ināras sirsnība un mīļums pret mums priecē. Lai tikai mums pievienojas jauni dziedātāji – vieglāk taču ir dzīvot, kad dzied! – vēlīgi aicina Aija Razgale.
Viņa vēl mazliet atsauc atmiņā jaukākos brīžus, kas piedzīvoti kopā ar kori. To esot bijis daudz, taču vispatīkamākais mirklis bijis, kad koris kādā konkursā ieguva augstu novērtējumu un nopelnīja naudu, kas tolaik vēl bija lati. Par iegūto naudas balvu tika organizēta ekskursija uz Ventspili. Ciemošanās bijusi arī ārpus Latvijas, pat Vācijā, un siltas, draudzīgas attiecības izveidojušās arī ar cilvēkiem ārpus mūsu zemes.
– Nav sanācis parēķināt, cik ilgi es esmu viens no kora dalībniekiem. Laikam varētu būt kādi astoņi gadi. Mani uz to pamudināja divas esošās kora dalībnieces. Lai gan sākumā iekšēji tam pretojos, beigu beigās paliku „Mantojumā" un tā esmu te joprojām. Kolektīvs ir ļoti jauks, patīk šeit atrasties. Patiesībā es esmu spēlējis pūšaminstrumentus, bet, tā kā tagad ar to vairs nenodarbojos, dziedu korī. Visvairāk man patīk mūsu kopējais dziedājums. Protams, dziedot sevi jākontrolē, bet brīvākos brīžos patīk dzirdēt tādu spēcīgu, sulīgu balsi, – nosmaida Māris Āboliņš.
Viņaprāt, kora dalībniekus kopā satur vēlme darboties un līdzīgas intereses. Visvairāk Mārim patīk kopējie izbraukumi un iespēja iepazīties ar citiem kolektīviem. Viņš saka tā: „Ar notikumiem bagātākais laiks ir tas jaukākais, tad rodas sajūta, ka dodos uz darbu, nevis vienkārši apmeklēju kori."
27.05.2022.