“Cik pasaule šī ir skaista” — dziesma, kuras vārdu iedvesmots jauktais koris “Madona” un diriģents Jānis Rijnieks sāka savu uzstāšanos Itālijas Alpu ielejas gleznainajā pilsētiņā Nus. Tie bija kā ceļavārdi, kas kori pavadīja visas ceļojuma dienas oktobra nogalē.
Kad pirms četriem gadiem ap Jāņiem itāļu koris "Chorale Neuventse" ciemojās pie Madonas kora Latvijā un ar sajūsmu iepazina Līgo tradīcijas, atvadoties tika izteikts uzaicinājums viesoties Alpu ielejā. Šī gada oktobra beigās madonieši pa lidmašīnas lodziņiem beidzot ieraudzīja pirmās sniegotās kalnu virsotnes.
Pirmo dienu koris pavadīja Milānā, apbrīnojot grandiozo katedrāli, pat klaiņojot pa akmens un marmora plātņu jumtu un no augstumiem vērojot dzīves garšu baudošo Milānu. Staigājot pa vēsturisko centru un mīlīgo Brera kvartālu, apbrīnojām iespaidīgā izmēra kolonnas, skulptūras, apzaļumotos balkonus un jumtus, mielojāmies ar gardām picām vienā no labākajām Milānas picērijām un baudā izkusām kopā ar dželato – īstu garšas un krāsu bagātības itāļu saldējumu. Tās pašas dienas vakarā pa itāļu sagādātā autobusa logiem, tuvojoties Valle d'Aosta ielejai, kas robežojas ar Franciju un Šveici, kļuva manāmi milzīgo kalnu apveidi. Mūs izmitināja Nus viesnīcā, kur vakarā tika veikti pēdējie sagatavošanās darbi – veidoti dziesmu apraksti itāļiem saprotamā valodā un izteiksmē, kā arī iesaiņotas līdzatvestās dāvanas un Madonas un Latvijas gardumi.
Nākamajā dienā autobuss kori veda caur Penninu Alpu 2,5-3,5 km augsto kalnu ieskauto ieleju, kur uz pakalniem ik pa brīdim iznira sensenas pilis, lielākas un mazākas mājiņas ar akmens plākšņu jumtiem, vīnogu dārzi, ūdenskritumi, kalnu upes un visapkārt – mežoti un sniegoti kalni. Tā kā ceļojumam bijām veiksmīgi izvēlējušies laiku starp tūrisma sezonām, staigājot pa Monblāna pakājē esošo Kurmajoras pilsētiņu, nesatikām gandrīz nevienu tūristu. Tālāk pa serpentīniem tikām uzvizināti līdz skatu platformai, no kuras pavērās skats uz šo Eiropas augstāko virsotni – Balto kalnu. Atpakaļceļā visiem bija iespēja nobaudīt laipna un asprātīga itāļu viesmīļa pasniegtās 8 dažādās picas kādā restorānā pie lielceļa. Vēl dažas apskates vietas, un tad, sasēdušies pa itāļu koristu privātajām automašīnām un busiņiem, devāmies stundu ilgā un nedaudz asām izjūtām piepildītā braucienā pa šauriem serpentīniem ar skatu uz kalnu nogāzēm, kas klātas ar rudens elpas skartām dzeltējošām lapeglēm. Tā tikām nogādāti uz 36 km attālo, augstāk kalnos esošo namiņu Rifugio Magià, kurā saimnieko laipnākais namatēvs, itāļu kora dziedātājs Dario Mortara, kurš visu ceļu uzsvēra – tikai relax, tikai relax, jo telefona un interneta pieejamība beidzās 5 km pirms kalnu namiņa. Tik tiešām – atpūta un iespaidi tika gūti ar patiesāko apzinātības sajūtu. Tikām sagaidīti ar jestrām akordeona melodijām, dziesmām un dejām. Ja iepriekš mūs pavadīja tikai daži kora pārstāvji, tad tagad bija ieradušies gandrīz visi jaukie cilvēki, ko iepazinām pirms četriem gadiem. Tā siltā atmosfērā notika atkalredzēšanās starp itāļu un latviešu draugiem. Galdā tika celta Ziemeļitālijā iecienītā polentas putra, kas pagatavota no kukurūzas putraimiem un papildināta ar vietējo sieru, kā arī gaļa, siers un vīns. Viss – labākajās itāļu tradīcijās.
No rīta bija iespēja doties īsā pastaigā pa kādu no kalnu takām. Tā kā kalnu namiņš atrodas 2007 metrus virs jūras līmeņa, interesanti bija sajust retinātā kalnu gaisa ietekmi pat pie nelielas kāpšanas slodzes. Tā varētu staigāt vēl ilgi, bet jau drīz tikām vesti lejup, pēc dažiem kilometriem pārsēžoties autobusā un baudot vienu par otru skaistākas, elpu aizraujošas kalnu ainavas, kamēr virzījāmies lejup pa autobusa platuma kalnu serpentīniem. Tālāk ceļš mūs veda uz vienu no apkaimes ievērojamākajām viduslaiku pilīm. Tajā gide ar savu stāstījumu ļāva iztēloties dzīvi pirms vairākiem gadsimtiem. Stāstījums turpinājās Aostas ieliņās un pie senajiem pilsētas mūriem, kuru vēsture iesniedzas pat senajā Romā, kas izteiksmīgi kontrastēja ar ielu galos iznirušām kalnu virsotnēm. Gan šeit, gan iepriekš manījām kokos kivi un granātābolus, hurmas, olīvas un vīģes, kaut populārākie augļi arī šajā reģionā esot āboli.
Bija pienācis sestdienas vakars, un Madonas koris atgriezās viesnīcā, kur mirkli atpūtāmies un saposāmies. Vēl mēģinājums viesnīcas ēdamzālē, un tad pa tumšām un šaurām Nus ieliņām, no kurām pavērās skats uz pilnmēness apspīdētām kalnu mugurām, devāmies uz vietējo baznīcu. Vēl īss mēģinājums, brīdis mieram un garīgam stiprinājumam, un tikmēr baznīca nemanāmi bija piepildījusies ar klausītājiem, kas sabraukuši no tuvas un tālas apkārtnes. Pilsētas mērs Kamillo Rose sirsnīgā uzrunā sveicināja kori no Latvijas un uzteica, ka esam viņiem atveduši veiksmi, jo tieši šajās dienās ir bijuši ļoti labi laikapstākļi. Koncerts pārpildītajā baznīcā izdevās brīnišķīgs un emocionāls. To iesāka itāļu koris ar skanīgām melodijām itāļu valodā, un turpinājām mēs, koris "Madona", iepazīstinot klausītājus ar 11 skaistākajām latviešu dziesmām, dažām tautasdziesmām un sakrāliem skaņdarbiem, kurus bijām izvēlējušies savai programmai "No tautiskā uz sakrālo". Noslēgumā izpildītā "Dvēseles dziesma" pēc pieprasījuma tika atskaņota vēlreiz. No itāļu klausītājiem saņēmām patiesi sirsnīgas emocijas un gandarījuma sajūtu.
Pēc koncerta kājām devāmies uz itāļu kora mītni, kur bija sagatavots mielasts – uzkodas, lazanja un pašu koristu cepti pīrāgi un gatavoti saldumi. Vakarēšanas kulminācija bija itāļu īpaši sagatavotais pārsteigums – aizkustinošs video un mūzikas priekšnesums ar kāda dziedātāja veidotām maģiskām dabas fotogrāfijām un pašu dziedātām dziesmām, kā arī kora diriģentes un viņas brāļa uz vijoles un čella izpildīti skaņdarbi. Šķīrāmies ar norunu turpināt šo skaisto, dziesmoto draudzību starp Itāliju un Latviju.
Pēdējā diena pagāja ceļā, jo, lai nokļūtu no Valle d'Aosta ielejas līdz Madonai, bija nepieciešami trīs transporta līdzekļi un 12 stundas.
Īpašs paldies mūsu brauciena starpniecības gariņam – picērijas "Neapole" līdzīpašniecei Ilzei Liguori, kas ļāva viegli saprasties ar visiem sastaptajiem itāļiem. Pateicība arī DAN studijai par diennakts laikā īstenoto dāvanas ideju – pulksteni ar Itālijas un Latvijas kontūrām. Tagad Madonu un Nus pilsētiņu katru dienu konkrētā laikā savieno pulksteņa rādītāju veidotā līnija.
Protams, neiztikt bez piedzīvojumiem. Tā metro stacijā tika aizmirsts viens koferis, kurš tomēr veiksmīgi atradās, bet mājupceļā cits koferis vēlējās palikt Milānas lidostā vēl dažas dienas ilgāk. Turklāt dažiem ceļojums kļuva vēl neaizmirstamāks, jo pirmajā vakarā pie izgaismotās Milānas katedrāles saderinājās divi brīnišķīgi cilvēki, kora Lelde un Didzis.
Šis bija ceļojums, kas vēl ilgi iedvesmos!
07.11.2023.