Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki Mežaparka estrādē nav iedomājami bez brašajām vīru koru balsīm. Tās nereti veido skaņu paleti, kas vēl ilgi ķermenī atbalsojas ar spilgtu toni, motīvu, frāzi („Mūžam zili ir Latvijas kalni", „.. nāks meitenes baltās zeķēs"). Diemžēl vīru koru tradīcija Latvijā iet mazumā.
Iepriekšējos svētkos Lielajā estrādē dzirdējām vairs tikai 27 vīru koru dziedājumu. To vidū bija arī Bērzaunes pagasta Sauleskalna tautas nama vīru kora „Gaiziņš" dalībnieki un kolektīva vadītāja Rita Briņķe.
Diriģente Rita Briņķe ar „Gaiziņa" vīriem iepazinās 2000. gadā, pārņemot kora vadīšanu no tā dibinātāja Jāņa Sprancmaņa. Daudziem viņas dziedātājiem jau sirmas galvas, diemžēl Rita pati, kaut gados jaunāka, pagājušā gada nogalē tika aizsaukta mūžībā.
29. septembrī Bērzaunes evaņģēliski luteriskajā baznīcā notika piemiņas koncerts, veltīts diriģentei Ritai Briņķei, kurā satikās trīs kuplas saimes.
Koncertu atklāja tautas nama vadītājs Kristaps Šķēls, atgādinot par diriģentes dzimšanas dienu: – 28. septembrī mēs būtu snieguši ziedus Ritai dzimšanas dienā, bet šodien, atceroties viņu, mēs sniegsim dziesmas – mazu veltījumu viņai. Lai runā mūzika, jo tā bija Ritas dzīve, viņas mūžs.
Koncerta iesākumā izskanēja Ritas Briņķes kompozīcija „Veltījums" ar Aspazijas vārdiem, un arī noslēgumā bijām liecinieki diriģentes savulaik radītajai mūzikai. Rita daudzus gadus bija arī jauktā kora „Cesvaine" vadītāja, tāpēc koncertā piedalījās ne vien vīru koris „Gaiziņš", bet arī sadraudzības kolektīvs – Aizkraukles pilsētas kultūras nama vīru koris „Staburags" un Ijas Voiničas-Grīnas vadītais Cesvaines jauktais koris „Cesvaine".
– Diriģente Rita Briņķe kopā ar mūsu kolektīvu iestudēja ļoti dažādas programmas, – pastāstīja Cesvaines kora pārstāve Irēna Leimane. – Esam dziedājuši klasiskās kora dziesmas, mums bijušas tautas dziesmu programmas un arī garīgās mūzikas programmas. Ritas vadībā tās izpildījām daudzos koncertos, daudzos festivālos un dievnamos. Kora tradīcija ilgus gadus 24. decembra vakarā bija piedalīties dievkalpojumos tuvākās vai tālākās baznīcās. Ziemassvētku vakarā devāmies dziedāt uz Cesvaines, Lubānas, Barkavas, Ļaudonas, Ērgļu, Lazdonas baznīcu. Rita bija Dieva svētīta – viņa bija saņēmusi Dieva pieskārienu gan laicīgajā, gan garīgajā ziņā.
Diriģente Ija Voiniča-Grīna atcerējās, ka ar Ritu viņu kopā saveda tieši koris. Sākumā madoniete dziedāja Ritas Briņķes vadītajā Cesvaines kolektīvā, vēlāk pārņēma no Ritas tā vadību. – Manā atmiņā Rita ir cilvēks ar ļoti veselīgu humora izjūtu un ļoti veselīgu patriotismu, – vēstīja Ija Voiniča. – Ritai piemita augsta profesionalitāte un īsta kora mīlestība. Viņa neatlaidīgi domāja par kora dziedāšanas pēctecību, sākot ar mazajiem, un lai korī dziedātu visu paaudžu dziedātāji. Ritai patika latviešu kormūzikas klasika, un neviens koncerts neiztika bez kādas no šīm skaistajām dziesmām.
– Rita kopā ar mūsu kori Cesvaines pilī kārtoja savu diriģēšanas eksāmenu, – atcerējās Cesvaines kora pārstāve Sarmīte Melle. – Ritai bija dots gan talants, gan profesionalitāte, gan skaists latviskums. Viņas dzīve daudzu gadu garumā vijās ap Cesvaini – ejot prom un atkal atgriežoties, tāpēc var teikt, ka Cesvaines torņi Ritas dzīvē bija nozīmīgs pieturas punkts.
– Esmu Ritas skolniece, Rita bija mana pirmā skolotāja mūzikas skolā, – atcerējās Sintija Paegle. – Rita bija iemesls, kāpēc es vispār nonācu mūzikas skolā. Viņa nāca uz skolu, klausījās audzēkņus veselām klasēm, pa vienam dziedājām dziesmiņas, un Rita ieteica iet vai neiet uz mūzikas skolu. Kad mācījos 2. klasē, arī es devos uz pils zāli, nodziedāju „Kur tu teci, gailīti" un saņēmu uzmundrinošu Ritas ieteikumu.
– Ar Ritu mani saista reta draudzība, abas diriģējām vīru korus, un mums saskanēja domas un viedokļi par mūziku, Dziesmu svētku repertuāru, par to, ka apbižoti repertuāra ziņā tiek vīri. Ja būtu daudz tādu diriģentu kā Rita, vīru koru Latvijā būtu krietni vairāk, – apliecināja Aizkraukles pilsētas kultūras nama vīru kora „Staburags" diriģente Māra Batraga.
– Dziesmu svētku brīnumu pirmo reizi piedzīvoju kopā ar Ritas Briņķes vadīto kori, – atcerējās Antra Āboltiņa. – Rita bija ļoti talantīga, ļoti šarmanta sieviete, laimīga māte un vecmāmiņa. Viņa varēja pateikt ļoti tieši un paklusēt, ja to vajadzēja. Grūti ir lietot vārdu „bija", jo arī tagad ik pa laikam pēc mēģinājuma kopā ar „Gaiziņa" koristiem pieķeru sevi pie domas, ka vajadzētu piezvanīt Ritai. Saprotot, ka tas taču nav iespējams un nesanāks, sarunājos ar Ritu kaut domās. Vēl gribu pieminēt Ritas smieklus – droši vien otru tādu pasaulē nav bijis un nebūs. Tik lipīgi un uzmundrinoši!
– Ar Ritu man nācās kopā darboties gan korī „Gaiziņš", gan Cesvaines korī, – atzina Matīss Kalniņš. – Rita bija mērķtiecīga, viņai visu patika veikt ātri, konkrēti, kodolīgi; ja vajadzēja, viņa varēja „sadot arī pa ausīm". Katru koristu viņa uztvēra kā sava instrumenta taustiņu, un Rita bija laba šo taustiņu skaņotāja. Paldies Ritas mammai, ka viņa radīja tik talantīgu cilvēku!
Līdzās atmiņu dalīšanās stāstiem skanēja brīnišķīgās vīru koru dziesmas un dziesmas jauktā kora izpildījumā. Klausītājiem tie bija apgaroti mirkļi, kas paskrēja vienā elpā, pat nemanot laika plūdumu.
02.10.2019.