XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki, kas norisinājās
Rīgā no 30. jūnija līdz 8. jūlijam, bijuši vieni no labākajiem 145 gadu
vēsturē.
To rīkošanai atvēlēti teju seši miljoni eiro. Šogad Dziesmu
un deju svētkos piedalījies rekordliels dalībnieku skaits – 43 219
dalībnieku. Nedēļas laikā 65 pasākumus klātienē vērojuši vairāk nekā
pusmiljons apmeklētāju.
Liela interese par Dziesmu un deju svētku aktivitātēm bijusi ne tikai pie mums Latvijā, bet arī daudzviet citur pasaulē – tiešraides no pasākumiem skatījušies cilvēki no vairākiem desmitiem valstu, bet vislielāko interesi izrādījuši Lielbritānijas, ASV, Kanādas, Īrijas, kā arī Vācijas un Austrālijas iedzīvotāji. Tomēr atsevišķos gadījumos skatītāji bijuši arī tādās tālās pasaules zemēs kā Taizeme, Kambodža, Peru un Argentīna.
Dziesmu un deju svētku vārds izskanēs tālāk par Latvijas robežām arī tāpēc, ka atspoguļot svētku norisi savu valstu medijos bija ieradušies 86 mediju pārstāvji no ārvalstīm, lai par mūsu tautas lielākajiem svētkiem veidotu ne tikai reportāžas, bet pat dokumentālas filmas un rādītu tās plašam vispasaules skatītāju lokam.
Un tomēr – lai arī, izbaudot svētku sajūtu klātienē vai pie TV ekrāniem, varējām vērot, cik raiti ritēja dejas solis, cik vienoti sadziedājās koru dalībnieki, svētku dalībnieku emocijas vislabāk iespējams izjust tikai sarunās ar pašiem. Tāpēc šodien savu Dziesmu un deju svētku stāstu šķetinās Līga Kauliņa un Iveta Ļubovicka. Lai gan abas ir liezērietes, šajos svētkos viņas pārstāvēja kaimiņu pagastu, dejojot Vecpiebalgas kultūras nama vidējās paaudzes tautisko deju kolektīvā „Mudurainis".
– Kuri pēc kārtas katrai no jums bija šie Dziesmu un deju svētki?
Līga Kauliņa: – Man šie bija astotie svētki.
Iveta Ļubovicka: – Es pat neesmu tā izrēķinājusi. Laikam jau savā svētku grāmatā esmu uzrakstījusi piekto nodaļu.
– Dziesmu un deju svētki notiek reizi piecos gados. Kāds bija gatavošanās ceļš, un kā noritēja mēģinājumi?
Līga Kauliņa: – Patiesībā tas ir regulārs darbs un pašdarbnieku iniciatīva. Patīk vai nepatīk – ir jābrauc.
Iveta Ļubovicka: – Sākumā, kamēr neizprot dejas jēgu tajā kontekstā, kāda tā izskatīsies svētku programmā, viena otra deja šķiet pilnīgi nesaprotama. Bet tad, kad izstāsta stāstu, kā tā veidosies, kāda būs uzveduma doma, tu saproti, kāpēc deja veidota tieši tāda un kāpēc izvēlēta tāda mūzika. Vienai otrai dejai sākums bija diezgan šokējošs, pēc tam pieradām, sapratām.
Līga Kauliņa: – Tā ir gandrīz vai visos svētkos. Šķiet, ka dejas ir nesaprotamas, grūtas, bet, kolīdz iedejojas, šīs sajūtas pāriet, un viss iepatīkas. Tiek saprasts stāsts, un viss notiek.
Iveta Ļubovicka: – Koncertos visas nedēļas garumā ne mirkli neienāca prātā doma, ka esam dejojuši kaut ko tādu, kas varētu nepatikt.
– Kādas bija jūsu emocijas gājiena laikā?
Iveta Ļubovicka: – Ar to lielo vēju – tādas pus pa gaisu paceltas. (Smejas).
Līga Kauliņa: – Gājiens man ir paticis vienmēr, bet šogad vislabāk patika tas, ka mēs jau bijām gājienu pabeiguši un pēc tam gājām kopā ar rīdziniekiem, kā skatītāji viņiem. Tā bija pamatīga enerģijas apmaiņa, kad visi viens otru atbalsta un uzgavilē.
Iveta Ļubovicka: – Apkārtējo uzsaucieni, kad daudzi atpazīst, nosauc vārdā, rada kopības sajūtu. Jā, tie ir svētki visas Latvijas līmenī.
– Kā pavadījāt dinamisko svētku nedēļu?
Līga Kauliņa: – Vienā elpas vilcienā. Baudījām to, ko mums kā dalībniekiem bija iespēja apmeklēt bez maksas. Bijām muzejos, dažādos kultūras pasākumos. Protams, arī intensīvi mēģinājumi.
Iveta Ļubovicka: – Dīvaini, ka sestdien viss beidzās. Mums tā bija viena dinamiska nedēļa. Svētdien iebraucām un nākamajā svētdienā aizbraucām.
Līga Kauliņa: – Pēc tam ir liels fizisks nogurums, bet dvēsele lido.
– Kas no visa piedzīvotā patika vislabāk?
Iveta Ļubovicka: – Grūti izvēlēties. Protams, pašu koncerts ļoti patika, kad tika sasniegta kulminācija ar gaismu efektu palīdzību. Tas bija kas īpaši skaists.
Līga Kauliņa: – Man patika atsauce uz Imanta Ziedoņa reiz teiktajiem pravietiskajiem vārdiem – „tas ir enerģijas ķīselis". Nav iespējams izdalīt ko vienu. Jūtu un „enerģijas ķīselis" no maziem sīkumiem rada lielumu.
– Kā izjūtat nepieciešamību dejot? Kas ir tas, kas piesaista?
Līga Kauliņa: – Dejošana – tas jau ir dzīvesveids.
Iveta Ļubovicka: – Tieši tā. Vēl dejošana ir arī gēnu pārmantotība. Ja nav dota balss, kas spēj noturēt vienu toni un melodiju, tad deja ir izturējusi pārbaudi un esam aizgājušas pa deju līniju. Vectēvs dziedāja korī un brauca uz Dziesmu svētkiem.
Līga Kauliņa: – Ome bija dejotāja, vienmēr man teica – ja tik vien ir iespēja, ej dejot. Grūti iedomāties, ka varētu to nedarīt.
– Runā, ka šie svētki bija ļoti izjusti un sakārtoti. Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas?
Līga Kauliņa: – Ja salīdzina organizatoriski, man ļoti patika, ka gājienā vairākās vietās stāvēja svētku dalībnieku pieteicēji, nevis viens prezidija pārstāvis kā agrāk.
Iveta Ļubovicka: – Parasti katru kolektīvu nosauca beigās pie virsdiriģentiem un virsvadītājiem, bet tagad gandrīz katrā otrajā šķērskrustojumā bija tribīnes, kurās stāvēja pieteicēji, nosaucot katru kolektīvu, uzrunājot to ar kādu uzmundrinošu frāzi. Bija piemeklēta arī katram kolektīvam atbilstoša tautasdziesma.
Līga Kauliņa: – Tas bija ļoti patīkami ne tikai mums, bet arī gājiena skatītājiem.
Iveta Ļubovicka: – Skatītājiem bija vieglāk uztvert, kāds kolektīvs nāks pēc katra iepriekšējā. Tas bija feins jaunums.
Līga Kauliņa: – Baroja ļoti garšīgi, uzņēma viesmīlīgi. Gods un slava organizatoriem.
Iveta Ļubovicka: – Cepuri nost „Rīgas Satiksmei"! Nebraucām turp un atpakaļ ar organizēto transportu, bet izmantojām sabiedrisko. Viss bija ļoti pārdomāts, noorganizēti papildreisi, tiešām malači.
– Kādas ir jūsu sajūtas ar tautastērpu mugurā?
Līga Kauliņa: – Uzvelkot tautastērpu – tie ir svētki.
Iveta Ļubovicka: – Nevis vasaras vieglo linu kleitu, bet gan īsto, smago ar visu jaku vai ņieburu, brunčus, baltās diegu zeķes un kurpes – jā, to visu uzvelkot, ir svētku sajūta. Ja vēl blakus ir puisis ar mēteli un cepuri, viksētos zābakos…
Līga Kauliņa: – Tad uzreiz gribas nevis slāt, bet izslieties un savu tautastērpu nest skaisti.
Iveta Ļubovicka: – Visas peļķes apiesi, nevienā iekšā nekāpsi, visām lēksi pāri.
Līga Kauliņa: – Tādiem vīriem, kādi ir mūsu piebaldzēni, jau nemaz blakus neiesi šķībi greizi. Jāiet cēli, ar godu.
– Vai piedalīsieties arī nākamajos Dziesmu un deju svētkos?
Līga Kauliņa: – To rādīs laiks…
Iveta Ļubovicka: – Grūti pateikt, kā sagadīsies dzīvē. Nekad nevar skaidri pateikt, kā būs. Cerība, protams, paliek vienmēr. Iespējams, ka piedalīsimies nākamajos svētkos citā formātā.
Jāpiebilst, ka Iveta un Līga „Mudurainī" darbojas jau desmit gadus. Viņas atminas, kā nokļuvušas šī kolektīva dalībnieku vidū.
Vecpiebalgas kultūras nama vadītāja Zigrīda Ruicēna kādreiz bijusi Liezēres pagasta kultūras nama vadītāja. Pēc svētkiem viņas vadītais Vecpiebalgas deju kolektīvs pajuka un Ruicēnes kundze meklēja jaunus dejotājus. Tā kā pazīšanās ar Līgu un Ivetu bijusi diezgan laba un tuva, Liezēres pagasta dejotāji arī labi zināmi, nodibinājās sadarbība. Tagadējai kolektīva vadītājai Antrai Grīnbergai uzrunāt abas dāmas ieteicis Andris Ezeriņš, kurš kādu laiku mācījis viņām griezt dančus Liezērē. Kā sarunas beigās nosmejas Iveta – viss tikai caur pazīšanos.
To, ka Līgai un Ivetai ir saistība ar dejošanu, var pateikt jau pa gabalu, sarunu ar viņām pat neuzsākot. Viņu gaita ir stalta un cēla, solis vienmēr pārdomāts un noteikts. Nav nekādu šaubu – tāda grācija piemīt tikai dejotājām. Vēlam viņām veiksmi un sparu, enerģiju un izturību, gatavojoties nākamajiem Dziesmu un deju svētiem atkal pēc pieciem gadiem, kad tiks atzīmēta šīs tradīcijas 150. jubileja.
13.07.2018.