Vasaras vidus nav laiks, kad lūkojamies pēc jauna kalendāra. Lielākoties ieskatāmies esošajos, lai pārbaudītu, cik ilgi baudīt atvaļinājuma priekus.
Madonas muzeja krājumā ir ap pusotra simta dažādu izdevumu, un rudenī ar kalendāriem un to vēsturi iepazīstināsim izstādē.
Allaž ir bijusi liela latviešu kalendāru dažādība: "Dzimtenes un Tēvijas kalendārs", "Latvijas kalendārs", "Brīvības kalendārs", "Vispārīgais kalendārs", "Ārstniecības kalendārs", "Mājturības kalendārs", "Ģimenes kalendārs", "Praktiskais tautas kalendārs", "Grozgalvīša satīriskais kalendārs", "Latvijas biškopja gadagrāmata", kalendāri vīriešiem, sievietēm, medniekiem, makšķerniekiem, lauksaimniekiem. Tā varētu minēt vēl desmitiem dažādu kalendāru nosaukumu. Latviešu kalendārs – iespieddarbu veids – vēsturiski ir bijis nozīmīgs sociālās un kultūras vides fenomens ar konkrētiem uzdevumiem un funkcijām. Līdzīgi kā grāmatas, tas atspoguļo noteikta laikmeta kultūras sistēmu ar raksturīgo sociālo struktūru, interesēm, gaumi un tradīcijām.
Pirmie latviešu kalendāri daudzviet mājās bija vienīgie laicīga satura izdevumi, kuru popularitāte un nozīme visciešāk ir saistīta ar kalendāru tematisko daudzveidību un praktisko pielietojumu. Šobrīd zinām dažādus kalendāru veidus, bet pirmie iespiestie latviešu kalendāri bija tieši grāmatu kalendāri. Viens no pirmajiem zināmajiem kalendāriem latviešu valodā ir Jelgavā 1758. gadā iespiestā "Zemnieku jeb latviešu laiku grāmata", vēlāk – "Jauna un veca latviešu laiku un notikušu lietu grāmata", un ar vairākiem nosaukumu variantiem "Laiku grāmata" iznāca līdz pat 1919. gadam. Šie kalendāri sākumā iznāca Kristiāna Lītkes (1733-1766), pēc tam Johana Fridriha Stefenhāgena (1744-1812) apgādā.
1781. gadā kalendārus sāka izdot arī Vidzemē. Pirmo "Vidzemes kalendāru 1782. gadam" izdeva Kristofers Harders (1747-1818). Kalendāra izdošanu turpināja Jūliuss Konrāds Daniels Millers (1759-1830) un Vilhelms Ferdinands Hekers (1774-1842), pēc kura nāves firma līdz tās pastāvēšanas beigām – divdesmitā gadsimta 40. gadiem – palika ģimenes uzņēmums. Iespiedumu titullapās saglabājās tās aizsācēja V. F. Hekera vārds. "Vidzemes kalendārā 1925. gadam" lasītājus viņa vārdā brīdina: „Es daru godātos pircējus uzmanīgus, kā jau kopš dažiem gadiem, kā arī šinī gadā mana kalendāra virspuse, kurš iznāk jau 113. gadagājumā, tiek maldinošā kārtā pakaļtaisīta. Es brīdinu pie iepirkšanās no tamlīdzīgiem viltojumiem."
1878. gadā Pēterburgā iznākušais Ausekļa "Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagastu vadību u.c. kalendārs 1879. gadam" tiek uzskatīts par pirmo moderno kalendāru latviešu valodā. Jau 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs iznāca ap divi desmiti tematisku kalendāru. Ja kādam mājās saglabājušies vecie kalendāri, varbūt pat ar ierakstiem par dažādiem darbiem, notikumiem, aicinām papildināt mūsu izstādi.