Pirms diviem gadiem rakstniece Gundega Repše, sveicot Māri Bērziņu ar grāmatas „Svina garša" iznākšanu, uzdāvināja viņam sērkociņu kastīti, piebilstot, ka vēsturisko romānu sēriju „Mēs, 20. gadsimts" autors ir lieliski „iededzinājis".
Tā patiešām ir taisnība, jo interese par sērijas grāmatām kopš brīža, kad pie lasītājiem nonāca Noras Ikstenas romāns „Mātes piens" un Māra Bērziņa grāmata „Svina garša", kāpinātā veidā pieauga.
Tiekoties ar interesentiem Madonas novada bibliotēkā, Māris Bērziņš vispirms pastāstīja, kāda ir viņa saistība ar mūsu pusi.
– Madona nav mana dzimtā vieta, bet šis rajons ir ļoti tuvs, jo mans vecaistēvs nāk no Kalsnavas, – atklāja viesis. – Vecātēva sencim barons iedeva uzvārdu „Krauze". Bērnībā daudzas vasaras pavadīju Jaunkalsnavā. Mežu pētīšanas stacijas „Kalsnava" direktors Antons Kažemaks bija mans krusttēvs, pie viņa dzīvoju pa vasaru. Vienu rudeni – pēc universitātes 1. kursa beigšanas – biju arī Dzelzavā, kur rakām kartupeļus. Braucām uz Madonu izklaidēties, uz ballēm…
– Par rakstnieku gan izveidojāties salīdzinoši vēlu…
– Otrajā klasē sacerējumā rakstīju, ka gribu kļūt par karikatūristu un kinokomēdiju aktieri. Līdz 5. klasei zīmēju jautras karikatūras, rakstīju pantiņus. Tolaik man patika komēdijas, nevis filmas par karu, kā daudziem puikām. „Kariņus", protams, spēlēju – Jaunkalsnavā mums bija sabūvēti prāvi vigvami. Pusaudža gados parādījās citas intereses – pievilka „zirgastes" un tamlīdzīgi. Tad nāca armija un studiju gadi, izveidojās ģimene. Kaut kā biju aizmirsis, ka ir tāda rakstīšana. Mākslu, protams, baudīju – tāpat kā citi gāju uz teātriem, izstādēm, daudz lasīju. Kādā brīdī radās vēlēšanās pašam būt radošam. Biju direktors Kultūrkapitāla fondā un reiz, atnācis mājās, uz parastā akvareļu papīra sāku pludināt un zīmēt. Šie darbi ir saglabājušies, kaut mākslinieciskas vērtības tiem nav. Uz rakstīšanu daļēji mani pamudināja ierosme no malas. Tā kā biju ekonomists, pirms tam strādāju enerģētikas un sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas jomā (Māris Bērziņš bija pirmais Kultūrkapitāla fonda direktors un Rīgas pilsētas sabiedrisko pakalpojumu regulatora priekšsēdētājs. – Aut.), laikrakstam „Diena" uzrakstīju rakstu par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu enerģētikā. Pēc pāris dienām pie manis pienāca akadēmiķe Janīna Kursīte un teica, ka parasti neko no šādām lietām nesaprot, bet, izlasot rakstu, visu esot sapratusi. Tas bija kompliments, kas pacēla manu pašapziņu – tātad tīri labi sarežģītas lietas varu izklāstīt citiem.
Man bija ap četrdesmit, kad kādu vakaru, negribēdams zīmēt, atcerējos jaunības dienu gadījumu, kā mans draugs, topošais dzejnieks, nelaimīgas mīlestības dēļ taisīja pašnāvību. Uzrakstīju stāstu, parādīju to sievai, un viņa pajautāja: – Bet tālāk kas? Vajag turpinājumu!
Tā tiku pamudināts šo fragmentu apaudzēt un iekļaut savā pirmajā romānā „Ērika Trauma sapnis".
– Vienu grāmatu var uzrakstīt jebkurš, tā vismaz literārajā vidē uzskata. Pēc pirmās grāmatas vēl nevar spriest, vai no cilvēka iznāks rakstnieks.
– Kā rakstnieks arī nejutos, biju izmēģinājis roku jaunā lauciņā, un tas bija interesanti. Pēc tam radās īsprozas grāmata „Gūtenmorgens", un pamazām sāku rakstīt vairāk un vairāk, līdz tapa romāns „Svina garša".
– Vai „Gūtenmorgens" radās tāpēc, ka latviešu literatūra ir pārāk nopietna un tajā neprot jokot?
– Pirms desmit gadiem iznāca pirmā grāmata „Gūtenmorgens", šogad otra – „Gūtenmorgens. Otrreiz" ar Māra Bišofa ilustrācijām.
Nedomāju, ka dārzā, kurā aug gurķi un tomāti un trūkst biešu, es nu aizpildu šo trūkstošo vietu. Humors man pašam ir ļoti tuvs, patīk izpausties gaišās un rotaļīgās toņkrāsās. Romānā „Svina garša" taču arī ir humors, tāpēc lasītāji teikuši, ka grāmata nenospiež, bet rada gaišas skumjas. Starp citu, „Gūtenmorgenā" nav tikai joki. Ir virsējā kārta, kur ir humors, bet dziļāk ir skumjš eksistenciālisms, kā teicis kāds literāts. Dažos stāstos ir pavisam nopietns skats uz dzīvi, uz cilvēka iekšējām psiholoģiskām problēmām.
– Romāns „Svina garša" nedaudz ir pasūtījuma darbs, jo sērijas idejas autore Gundega Repše romānā aprakstāmo laiku katram rakstniekam iedalīja pati.
– Gundega atsūtīja e-pastu un teica, ka par šiem laikiem varētu rakstīt es. Savulaik deklarēju, ka nekad nerakstīšu vēsturiskus un dokumentālus romānus, jo vēsture ir jāpēta, līdz ar to lielāko daļu laika aizņem pētniecība. Tomēr piedāvājumam piekritu un nenožēloju. Pirms romāna rakstīšanas vairāk nekā pusgadu pētīju vēsturisko fonu, lai tajā varētu justies kā zivs ūdenī. Izlasīju daudzus literātu darbus: Anšlavu Eglīti, Dzintaru Sodumu, Gunaru Janovski, Uldi Ģērmani, visdažādākos atmiņu stāstus, arī vēsturnieku oficiālos pētījumus un periodiku – aptvēru iespējami daudz. Sāku orientēties visā, dažādos sīkumos, bet beigās nonācu lielā postā, jo, kad tik daudz zini, nevari saprast, par ko īsti lai raksta. Pirms rakstīšanas priekšā nostājās tūkstoš taciņu, pa kurām iet. Lai atvieglotu dzīvi, nolēmu rakstīt par notikumiem Torņkalnā un, otrkārt, nolēmu, ka romāna galvenais varonis dzīvos manā mājā – būs tuvu klāt pie rokas. Pats šai mājā dzīvoju dzimtas piektajā paaudzē, Torņkalna vide man ir labi zināma.
– Kā bija ar valodu, jo tolaik taču runāja savādāk?
– Mēs jau īsti nezinām, kā 30. gadu nogalē runāja. Varbūt runāja un rakstīja atšķirīgi. Anšlava Eglīša darbos ir pareiza literārā valoda, tik daudz arhaismu kā manā romānā viņa darbos nav. Man savukārt labā atmiņā ir veids, kā runāja vecvecāki. Tur bija interesanti, vecmodīgi izteicieni, savāda runas maniere. Dažus vārdus ar vecīguma piegaršu uzģenerēju arī pats.
– Ar ko gribētu salīdzināt rakstnieka darbu?
– Rakstīšanas laikā ārēji tava miesa iet uz veikalu, gatavo ēst, dārzā uzrok zemi, dara vēl ko citu, bet īstenībā viss rakstīšanas periods tiek pavadīts grāmatā. Kad atnāk kādi ciemiņi, sieva tā arī paziņo: „Lieciet viņam mieru, viņš pašlaik ir geto." Un tā bija un ir balta patiesība.
Rakstnieka darbs, manuprāt, salīdzināms ar aktiera darbu, jo rakstniekam tāpat jāiemiesojas varoņu ādā, turklāt daudzu varoņu ādā. Tie jāizlaiž caur sirdi un dvēseli, lai tēli kļūtu ticami. Man ir grāmatas, ko esmu rakstījis trešajā personā kā autorvēstījumu, bet romānā „Svina garša" rakstīju pirmajā personā, lai ar galveno varoni – Matīsu – cieši saplūstu un kopīgi elpotu. Grāmatas rakstīšana prasa lielu nervu enerģiju, tā iztukšo, bet noteikti arī atmaksājas, jo, kad darbs rakstīts sirds asinīm, pēc tā paliek liels gandarījums.
21.06.2017.