Mūsu novadniekam Aivaram Aiviekstam (attēlā) šogad iznāca jauna dzejas grāmata "Piemīdītais miegs".
Tas ir autorizdevums, ko veido trīs nodaļas: „Pašportrets", „Nāc, nomazgāsim atmiņu traukus" un „Piemīdītais miegs". Grāmatiņa uzrunā ar savu ritmu, vērtību mēru, iekšējo un ārējo redzi. Tas ir kā ceļojums kopā ar autoru, kur tu pamani, kā tiec iecelts gaismā Dieva saujā, vēlāk – „liktens balti apmizots". Aizdomājies, kas ir tava ritma aplis, esība, nolemtība, šķietamība, ziedēšana un dvēselē degšana, dziļuma apjaušana, pirkstu nospiedumi un daudzpunktes sāpe, jo „ laiks šis pirkts par tavu naudu". Tur plēs skaliņus no mūžības, tur klausies vēja spēlētu mūziku gliemežvāku daivās. Tur akmens smagas bēdas, tur „neveiksme iesēstas klēpī/ un kā iemīlējusies skūpsta". Tur laimes vieglās pieneņpūkas, gan kritumi, gan ciņi… Bet visur pats, jo „par mani stiprāks – tik es pats, par mani vājāks – tik es pats".
Ja bijība kā dzīpars cauri dienām vijas, tad "klusā svētdienas rītā/ es tēvreizi skaitu,/ lai man skaidrojas doma/ un taisnojas gaita".
"Mēs jau nākam,/ bet mēs jau noteikti neesam/ pats sākums", ejam, darām un sadzirdam laika atbalsi. Mēs dzīvojam un šaubu caurumus lāpām uz āru un iekšu, paliek kas nepateikts, kas nepabeigts, bet jāspēj „ kā bitei visu aizvākot/ un mīlestībā neatdzist".
Lasu, un man acu priekšā veidojas dzejas izrāde. Prātā Sarkaņu amatierteātra iestudētā "Gaisma logā". Kurš teātris izspēlēs šo?
Aivars Aivieksts raksta, ka nākums atkarīgs no saules sievietes acīs. Bet ja nu tā ir dzelme? Tiek meklētas atbildes, kas ir sieviete: pavarda uguns, nēši uz pleciem, ābola pusīte, vesels grauds, vijoles stīga vai avots, kas raud, plaukstoša ieva, ceriņu zars, mīlas neprāts vai brieduma svars, laipa vīrietim vai dzejolis.
Kur rast baltos vārdus, ko sacīt? Kā saprast otru, kā pārbrist vai izsmelt to jūru, kas vieno un šķir, lai nepaliekam vieni ar akmeni sirdī? Alkas pēc sapratnes un šis retoriskais jautājums: "Saki,/ kur man jānostājas,/ lai es tevi sadzirdētu", jo „nejaušība reti kad ir mājās" un, „lai pavards skanētu kā sudrabs traukā, pašam vien viss jāsaslauka."
Dzejā Aivaram nav sveša arī pašironija – "uz iekšu ķerts, uz āru pasists," „un tur jau ir tas joks -/ tas dzīvei dod tos spārnus".
Atvēliet vasarā laiku un pārlapojiet! Uzdāvināsiet sev patīkamus mirkļus! Jo autors raksta: „Uz smilgas zemenes veru,/ bet varbūt kādai citai smilgai/ es pats par ogu deru?"
SARMĪTE RADIŅA
28.07.2021.