Laipni aicinām ceturtdien, 24. novembrī, pulksten 13 Madonas novada bibliotēkā uz VKKF atbalstītā projekta „Rakstnieka darbistaba: tikšanās ar latviešu literātiem Madonas reģionā" ceturto tikšanos.
Šoreiz viesosies rakstniece, tulkotāja, pirmā neatkarīgās Latvijas vēstniece Somijā un Igaunijā Anna Velēda Žīgure un viņas vīrs, somu žurnālists, rakstnieks Juka Rislaki.
Autore nāk no slavenās Stērstu dzimtas: vecvectēvs Andrejs Stērste, vecmāmiņa Elza Stērste, vectēvs Edvarts Virza, tēvs Jānis Žīgurs bijis Latvijas Leļļu teātra direktors.
Ieskatam no Annas Žīgures grāmatas: „Es stāstu par Latviju". Grāmatas pirmā daļa „Tomēr tik tuvu" vispirms izdota somiski Somijā, kur šī grāmata kļuva par bestselleru, grāmatas otrā daļa „Latvijas zeme un debesis" arī tulkota somiski un vispirms iznākusi Somijā; „Viņi: Ceļā"; „Viņi: Svešos pagalmos"; „Marselīne"; „Ir laiks: jeb neparasts notikums ar cepurēm"; „Latvijas policijas vēsture". Sastādīta „Latvijas grāmata 2002", „Latvijas grāmata 2003". A. Žīgure 2015. gadā saņēmusi Aspazijas literāro prēmiju. Tulkojusi vairāk nekā 20 grāmatu no igauņu, somu un ungāru valodas. Viņas raksti lasāmi Latvijas, Somijas un Igaunijas presē.
Juka Rislaki bērnību un jaunību pavadījis Somijā, studējis politikas zinātnes Helsinku Universitātē. Kopš 2002. gada J. Rislaki dzīvo Latvijā – Jūrmalā, kur strādā kā ārštata žurnālists, rakstnieks. Apguvis latviešu valodu. Ir īsts Latvijas patriots. Publicējis vairākas grāmatas, galvenokārt par neseno vēsturi Somijā, Baltijas valstīs. Ieskatam: „Kluso slēpotāju zeme Somija"; „Kur beidzas varavīksne"; „Ar pedāli grīdā: veltījums Alberta Kronenberga 120 gadu jubilejai"; „Maldināšana: Latvijas gadījums"; „Vorkuta! Sacelšanās ieslodzīto nometnē"; karikatūras: „Pingvīnu un kvaukšķu rokasgrāmata".
Pulksten 10.40 tikšanās ar autoriem notiks arī Madonas Valsts ģimnāzijā.
Daļa no tēmām, par ko novembra pēcsvētku nedēļā veidosim sarunu: A. Žīgures bērnības un tagadējā Latvija, dzīves jēga un literatūra, patiesa brīvība, un kā Latvija izskatās no ziemeļpuses; kur ir mājas? Tur, kur priedes zarā šūpojas pakārta varavīksne?; vai ir tādas vēstules, kuras nekad nevar izlasīt līdz galam?; vai mēdzat raukt pieri domu krunkās un iet tur, kur mazāk cilvēki redz, vai vairāk nepieciešama sabiedrība?; jūra bēg kopā ar mūsējiem – tiešā un burtiskā nozīmē. Mēs to atradām, vai atkal zaudējam? Vai skalos malā jaunus sapņus vai tikai bēgļus?
„Cilvēki. Likteņi. Un laikmets, kas visu samaļ tā, ka nedz salasīt kopā, nedz atpakaļ vietā nolikt. – Bet allaž atrodas kādi, kas meklē un burtiski no lauskām liek kopā savas zemes un tautas pagātni. Lai ir ar ko salīdzināties un lai nākotne neizbirst caur pirkstiem." (A. Līce)