Madonā, MABOCA galerijā “Visuma Centrs 2” skatāma jauno mākslinieku Elzas Lapiņas un Uģa Albiņa darbu izstāde “Izvēle”.
Uģis Albiņš ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās Komunikācijas nodaļu, iegūstot maģistra grādu. Otro maģistra studiju gadu pavadījis Ģentes Karaliskās mākslas akadēmijas Tēlotājmākslas nodaļā. Profesionāli darbojies kā 3D mākslinieks un dizainers, aktīvi piedalās laikmetīgās mākslas izstādēs.
Iedvesmojoties no estētikas, kas sastopama sadzīvē, mākslinieks radījis telpiskas konstrukcijas, "lai personalizētu tikšanos, pielāgotu un novērtētu vizuālos materiālus un nodrošinātu pieredzi".
Ekspozīcija sākas ārpusē
Galerijas vadītāja Margrieta Griestiņa uzsver, ka izstāde sākas jau ārpusē, kur Blaumaņa ielas mūrī, vitrīnu lodziņos redzami burti "I‑z‑v‑ē‑l‑e". Tas gandrīz nav reklāmas objekts, bet vēl viens izstādes darbs!
Abi mākslinieki reālajā dzīvē ir pāris, nesen kopā ceļoja pa Portugāles mazajām pilsētiņām, kur bieži pamanīja aparātus, līdzīgus tiem, ko Latvijā redzam pastā vai poliklīnikā, kad pirms apkalpošanas jāizņem numuriņš. No līdzīga rīka izstādē, uzspiežot pareizo pogu, iznāk lapiņa, un izstādes kontekstā attiecīgais numurs norāda uz krēslu, kurā apsēsties. Izrādās, tie ir šīs zāles oriģinālie krēsli, tikai sēžamajiem pielikta mākslinieku izgatavota uzlīme "Rezervēts", kas veidota 3D tehnoloģijā.
Drošības elementi autoru sniegumā
Otrs darbs, ko redzam izstādē, ir drošības sistēmas klipsis palielinājumā. Klipsis ir līdzīgs tam, ko veikalos piestiprina apģērbiem vai kādiem dārgākiem produktiem, dzērieniem. Citās valstīs, piemēram, Portugālē, šis priekšmets izskatās mazliet citādi, un izstādē ir tā precīzs prototips, tikai daudzreiz palielināts. Ideja ir vienkārša: ja klipsi, kas, izejot no veikala, parasti pīkst, cilvēks vēlētos noraut, tajā esošā krāsviela izšķīst un apģērbs vai somiņa, kurā ielikta prece, tiek notašķīts. Galerijas "Visuma Centrs 2" izstāžu zālē klipsis ir uzlikts uz liela, dubulta audekla. Otrs klipsis parādīts kā mazs kosmosa kuģītis – autors mazliet variē ar priekšmeta izskatu. – Šim māksliniekam ļoti patīk pārdomāt, kā izskatās kaut kāds klipsītis, – pasmaida galerijas saimniece.
Trešais darbs ir uz grīdas novietoti dūmu detektori, un tas ir stāsts par drošību. – Daudziem detektoriem esmu izņēmusi baterijas, jo, kad tās nosēžas, detektori pīkst, – skaidro Margrieta Griestiņa. – Apakšējie kaimiņi jau rakstīja īsziņu, ka troksnis traucē. Bet tas ir stāsts par to, ka drošība ir forša lieta, bet vienlaikus – jo lielāka drošība, jo nereti ir lielāks diskomforts. Līdzīgi var novērot ar likumiem, ko pieņem no jauna – it kā tos pieņem drošības dēļ, bet dzīvot kļūst apgrūtinošāk.
Ikdienā – restauratore muzejā
Izstādes māksliniece Elza Lapiņa ikdienā ir polihromā koka restauratore muzejā. Stundu pēc stundas, dienu pēc dienas viņa strādā vienatnē ar priekšmetiem, lai rezultātā taptu meistardarbs, kam ir liela nozīme kultūrvēsturiskā mantojuma un šo priekšmetu vēsturiskās vērtības saglabāšanā. Madonas izstādē autore izlikusi sietspiedes sietus, kas ir kā forma vai ietvars, kur iestiprināts mākslas darbs. – Siets izskatās aizkaltis, un tādu to nedrīkstētu atstāt, jo aizkaltušu sietu nevar vairs lietot, – komentē galerijas vadītāja. – Darbs faktiski ir par izvēlēm. Uz audekla ir uztrieptas baltas krāsu šļakatas un piestiprināti nosaukumi: "Mēness spīduma baltais", "Alabastra baltais", "Pārliecības baltais", "Svaiga kā mākoņa baltais", "Sniega čuksta baltais", "Šampānieša šķīvja baltais". Izmantotais baltais ir viens un tas pats – nosaukumi mainās, bet saturs paliek tas pats. Zīmējumi baltajā audeklā ir atšķirīgi, tomēr, manuprāt, zīmējumiem nav nozīmes, būtiskākā ir doma par izvēlēm, kuras bieži mums nemaz nav. Tā kā restauratoriem jāpārzina glezniecība (viņi dodas uz pilīm, restaurē lietas), viņiem ir lieliskas tehniskās zināšanas. Šajos darbos saskatu ne tik daudz glezniecisku kvalitāti, kā konceptuālu vērtību. Tai pašā laikā katru darbu labprāt pieliktu pie kādas istabas sienas, jo tie ir ļoti estētiski, – vēsta Margrieta Griestiņa.
Kartupeļi notur augu taukus
Izstādes vēl kāds darbs ir uz četriem kartupeļiem kā četrām kājām uzlikts ledusskapis, kas uzglabā sviestu. Īstenībā tie esot augu tauki, un autoriem kaislība domāt par augu taukiem esot iesākusies ar konstatējumu, ka mūsdienās augu tauki ir visur, jo tas ir veids, kā visu optimizēt. – Izrādās, šāda pieeja radusies jau Napoleona laikos, kad saviem karavīriem Napoleons sviesta vietā licis dot augu taukus, – komentē Margrieta Griestiņa. – Tas bija liels naudas ietaupījums, kas mūsdienās atkal apstiprinās. Un mākslinieki piedāvā metaforu, ka kartupelis, kas ir vērtīgāka lieta, uz saviem pleciem tur mazvērtīgāku karali – augu taukus. Darbs ir par izvēlēm un prioritātēm.
Skatītājiem patīk koncepcija
Kaut izstādes darbi ir samērā abstrakti, tie ietver interesantas domas un idejas. – Es strādāju mākslas skolā un, kad uz izstādi atvedu skolas audzēkņus, redzu, ka viņiem patīk domāt, viņiem ir interesanti, – secina galerijas vadītāja. – Pieaugušajiem nereti liekas, ka bērniem patīk tikai smukas bildes – sirsniņas, kaķīši, puķītes, bet tā nav. Izrādās, viņi pamana arī jocīgas lietas, un ne tikai pamana, tās viņiem patīk.
07.05.2024.