Atzīmējot Jāņa Ivanova Ceturtās simfonijas „Atlantīda" pirmatskaņojuma 70. gadadienu, režisors Uģis Brikmanis sadarbībā ar diriģentu Mārtiņu Bergu izveidoja un trijās Latvijas pilsētās – Jēkabpilī, Madonā, Rēzeknē – uzveda Jāņa Ivanova klaviermūzikas un Ceturtās simfonijas „Atlantīda" koncertuzvedumu. 29. novembrī šo vērienīgo programmu dzirdējām Madonas kultūras namā.
Koncerta pirmajā daļā izskanēja Jāņa Ivanova skaistākie skaņdarbi, kas komponēti klavierēm. Kopš Madonas pašvaldība iegādājusies lielisko koncertflīģeli „Steinway", no Madonas kultūras nama skatuves esam klausījušies ne vienu vien augstākās raudzes pianista priekšnesumu. Šoreiz pie Steinveja sēdās viens no Latvijas izpildītājmākslas lepnumiem, starptautisko konkursu laureāts Rihards Plešanovs, kas šobrīd stažējas Maskavas konservatorijā pie ievērojamā pianista Mihaila Voskresenska.
Īsi komentējot spēlētās kompozīcijas, Rihards Plešanovs atzina, ka ir priecīgs atkal tikties ar klausītājiem Madonā, jo latviešu mūziku viņš mīl un bieži atskaņo arī Latviešu mūzikas svētku ietvaros.
Koncerta otrajā daļā noklausījāmies Jāņa Ivanova izcilo Ceturto simfoniju, kam dots nosaukums „Atlantīda". Jāpiebilst, ka 2009. gadā izveidotajā kultūras kanonā, kas apvieno garīgās vērtības, kuras, pēc ekspertu atzinuma, vislabāk raksturo un izgaismo Latvijas kultūras mantojumu, iekļauta tieši Jāņa Ivanova simfoniskā mūzika.
Jāņa Ivanova savam laikam avangardiskā Ceturtā simfonija jeb „Atlantīda" pabeigta 1941. gadā. Tās tapšanu vienlīdz rosinājusi Platona rakstītā leģenda par Atlantīdas nogrimšanu Atlantijas okeānā, kā arī jūtamie draudi Latvijas Republikas pastāvēšanai – darbs sākts 1939. gada ziemā.
Ir dzirdēti nostāsti, ka Jānis Ivanovs īpaši interesējies par antīko kultūru – iepretim klavierēm viņam stāvējusi Milosas Veneras kopija, ko komponists 1939. gadā iegādājies par vairākiem simtiem latu. Vai nu Veneras, vai kādu citu iemeslu dēļ Ceturtajā simfonijā Ivanovs izmantojis sieviešu kori, un Latvijas Radio 3 „Klasika" raidījumā „Latviešu simfoniskā pavārgrāmata" Oļģerts Grāvītis reiz atcerējās, ka simfonijas Maskavas atskaņojuma laikā cienījami mūzikas profesori kā mazi puikas esot lēkuši kājās skatīties, kas tas par citsaules tembru, kurš iekļāvies orķestra skanējumā (koristes Čaikovska konservatorijas zālē neesot bijušas redzamas).
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 03.12.2013.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto