Kad Madonas muzeja izstāžu zālēs uz jauno izstādi ierados otrreiz, pie klavierēm strādāja skaņotājs, regulējot un intonējot taustiņu skaņas. Instrumenta stīgas vēl vairāk pastiprināja izstādes tēlu dzīvi, to rezonansi un sabalsojumu ar konkrētās dienas toni.
Klavieru veselība ir tikpat svarīga kā skatītāju – klusībā nodomāju, bet izstādes darbi grieza un vienlaikus glāstīja ar skaudrām un tiešām emociju vibrācijām.
– Mani darbi jāskatās pašiem, jums pašiem ir jāuztver to jēga un vēstījums, – izstādes atklāšanā uzsvēra māksliniece Inese Birstiņa, kas savu ikdienu pavada Kanādā.
– Ja autors izloloto stāstu gribētu izteikt vārdos, tas nozīmētu jau ko citu. Šie darbi ir vizuāli, tiem jārunā vizuālās mākslas valodā.
Punkts, līnija, forma, krāsa, apjoms, tekstūra, faktūra, gaisma-ēna, ritms, kustība, spriegums, līdzsvars, samērs, virziens, telpa – viss rosināja manu domāšanu, kā lielisku barību sniedzot zīmes, simbolus, tēlus un arhetipus.
Lai skatītāju rosinātu atvērties mākslai, autore izstādes atklāšanā tomēr izstāstīja nelielu stāstu. Tas viņas zemapziņā attiecībā uz radīto kaut kādā veidā esot saistīts. – Visi mani darbi ir par dzīves grūtībām. Tas izklausās banāli, bet mūsu dzīves taču arī ir vienkāršas un nedaudz banālas, – iesāka māksliniece.
– Austrālijā ir īkšķa lieluma vabole, kura dzīvo zem zemes. Tā zemē mitinās kādus septiņus gadus, nekur nerādās, bet, kad izlien ārā, uzrāpjas kokā, un muguras daļā tai pāršķeļas čaula. No šīs plaisas lēnām un ar grūtībām iznāk tauriņš – sačervelējies, mīksts. Kādu laiku tas sēž saulītē, līdz parādās spārni kā spārei. Varbūt nedēļu šis tauriņš dzīvo savu dzīvi, izdzīvo savu skaisto, žilbinošo mūžu, un pēc tam ir punkts – tikai čušš…
Inese Birstiņa atklāja, ka arī viņas veidotajām figūrām līdzīgi kā vabolei mugurā ir pāršķēlums. – Šīs figūras ir kā čaulas, es tās saucu par atmiņu atliekām, kas ir daļa no mūsu katra iepriekšējās dzīves. Mēs katrs maināmies, ar laiku kļūstam cits, un izdzīvotās pārmaiņas parasti nav neko vieglas, – aizdomājās māksliniece. – Lai rastos kas skaists, jāiziet ciešanu ceļš.
Zīmīgi, ka Ineses Birstiņas filcētie tēli visi ir dabiskā krāsā, proti, tie radīti no baltas, pelēkas un melnas aitas vilnas. – Es nevarēju izdomāt, ko man nozīmētu, ja cilvēka figūra būtu sarkana vai zila, tāpēc man nav krāsainu figūru, – pamatoja māksliniece. – Darbiem izmantoju aitas vilnu, kurai nav klāt likts nekas mākslīgs. Mani saista, ka materiāls izskatās vārīgs un trausls – viegli ievainojams, bet vilna vienlaikus ir arī ļoti stipra. Kamēr tā netiek filcēta, to var saplūkāt un tā ir gaisīga – tik viegla, ka vējš to var aiznest, bet, kad vilna tiek pārstrādāta, tā kļūst blīva un stipra. Tas ir kā mēs paši: citus, gribot vai negribot, ievainojam, bet esam pietiekami stipri, lai ievainojumus arī izturētu.
Vēl viena autores paustā atziņa skar eksistences alfu un omegu – sākumu un nobeigumu. – Mēs piedzimstam un mirstam vieni. Tik, cik pa vidu varam sarunāties un cits citu saprast, ir skaisti, bet nevar zināt, vai spējam identificēties ar otru. Atsevišķas figūras izskatās bēdīgas, bet tas ir tāpēc, ka noslēgumā mēs visi esam vieni, kaut stāvam citiem blakus, tuvāk netiekam, – vēstīja autore.
Viņas instalācija ar baltā šūpulī samanāmu cilvēka figūru savukārt runā par ienākšanu un neienākšanu šai pasaulē. – Bērni ir nevainīgi, viņi neapzinās savus soļus, tāpēc šūpuļos ieliku pieaugušo formas, – skaidroja māksliniece. – Pieaugušie rīkojas un pieņem lēmumus, un šie lēmumi nereti izmaina visu. Tie nostrādā kā slazdi.
Izstādē līdzās lietišķajai mākslai – tekstilijām un instalācijām – redzama arī stājmāksla – glezniecība un grafika. Šo darbu autores ir Ineses Birstiņas māte – Erna Ķiku-
re – un māsa – Dzidra Mičule. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
03.10.2017.