Kopš 20. maija Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālēs atvērta ekspozīcija "Pieskarties cilvēka dzīvei", kas veltīta Harija Šulca 100. dzimšanas dienas atceres gadam.
Izstādē apkopotas Harija Šulca gleznas, darbos redzama Vidzemes ainava, Madonas puses rakstnieku mājas, ziedi, Cesvaines pils, plenēra darbi no Kuldīgas un Rojas.
Izstādes ievadā apmeklētājus uzrunā Imanta Vecozola gleznotais Harija Šulca portrets. Mākslinieks izteiksmīgi uztvēris sava modeļa ārējo veidolu un iekšējo būtību. Balts krekls, stingras roku līnijas, kupli, melni mati, vijole, skatiens sevī.
Katrs izstādes apmeklētājs aicināts uz sarunu arī ar sevi, izdzīvojot Harija Šulca dzīvesstāstu. Izstādē aplūkojamas fotogrāfijas, rokraksti, piezīmes, mākslinieka un diriģenta profesionālie piederumi.
Liels prieks par iespēju noskatīties Rīgas Kinostudijas dokumentālās filmas "Dziesma" fragmentu, kurā atspoguļotas 1974. gada Latvijas Dziesmu svētku simtgades aktivitātes. Nedaudzajos kadros redzams diriģents Harijs Šulcs, tautas kora "Cesvaine" dalībnieki, starp viņiem arī skolotāja Zenta Šulce un daudzi citi cesvainieši. Fragmenta noskatīšanos par vienreizēju padara fakts, ka tai ir piemērotas visas autortiesību maksas un licencēšanas kārtība.
Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs šobrīd pošas sengaidītajam remontam, ļoti ceram, ka remontdarbi tiks plānoti tā, lai izstāde piedzīvotu tai iepriekš noteikto laika periodu, vismaz līdz jūlija sākumam. Tāpēc rosinu visus neatlikt izstādes savlaicīgu apmeklējumu, lai satikšanās ar ekspozīcijas galveno varoni netiktu nokavēta.
"Pieskarties cilvēka dzīvei" – darbs pie aizgājuša cilvēka dzīves gājuma nav bijis viegls, it sevišķi viņa tuvākajiem. Pārdomas raisījās par to, vai mums ir tiesības vēlreiz celt apskatei savas dzimtas stāstu, nenoliedzami bija bail pārsātināties atklāsmēs, sakāpināt un izvirzīt priekšplānā savas domas, personīgās emocijas. Reizēm, atceroties bijušo, nevajadzīgi tiek radītas leģendas, notikumi kļūst par varoņdarbiem. Tāpēc nebija viegls ceļš, lai atrastu iejūtīgāko, saudzīgāko veidu, kā pieskarties cilvēka mūžam. Par kodolu izvēlējāmies darbus no ģimenes un līdzcilvēku mājām. Paldies visiem par atsaucību! Daudz enerģijas ieguldījām, lai darbus ierāmētu un uzpostu parādei. Vēlāk nāca ideja, ka nepieciešams izstādīt rokrakstus, piezīmes, lietas, kas saglabājušās no laika, kad darbojās Harijs, ir arī lietas, kas spilgti raksturo un ilustrē laikmeta iezīmes, materiālus. Līdz ar to starp muzeja apmeklētājiem jau izvērtušies nelieli kuriozi – burtiski tulkojot mākslinieka piederumu nosaukumus, piemēram, nonākts pie mērces () un galvkājiem (sēpija).
Ar izstādi vēlējāmies izcelt Hariju Šulcu kā cilvēku – pedagogu, mākslinieku, tēvu, vectētiņu, vienkāršu cilvēku, kurš ļoti mīlēja dzīvi, mīlēja sapņot, eksperimentēt, dzīvot, mīlēja mūziku, glezniecību. Cilvēks, kuram padevās tik daudzas lietas, ka grūti bija izvēlēties savu vienu vienīgo profesiju. Iekšējā balss virzīja mūzikā, kuru viņš uzskatīja par visu mākslu mākslu, bet arī vizuālās mākslas izteiksmes līdzekļi spēja uzrunāt ar milzīgu pievilkšanas spēku. Dzīve ir gara, bet mūžs ir īss, tā varētu teikt par Hariju Šulcu – cilvēku, kurš nekad nepiekusa dzīvot, nekad nesūkstījās par garlaicību vai nevarēšanu, cilvēku, kura dzīve, liktenis un aizrautība mums sniedz iedvesmu katram savu dzīvi izdzīvot ar interesi, degsmi un mīlestību.
Izstādes izveidē piedalījušies Jāņa Simsona Madonas mākslas skolas pedagogi un Šulca ģimene – meita Ilze, dēls Ivars, mazbērni Kristīne, Aleksandrs un mazmazmeita Izabella. Paldies Madonas muzeja komandai, it īpaši Elīnai Krupko!
Lai arī neizdevās piesaistīt līdzfinansējumu no VKKF Vidzemes plānošanas reģiona projektu konkursa kataloga "Matemātikas skolotājs ar vijoli Harijs Šulcs" izdošanai, turpināsim meklēt iespējas un darbu izdarīt.
Tikšanās un atmiņu mirklis notiks Madonas pilsētas svētku laikā, 4. jūnijā pulksten 13 muzeja izstāžu zāļu mansardā. Apmeklētāju līdzņemtos ziedus nogādāsim Cesvaines baznīcas kapsētā kā sveicienu Harijam Šulcam no izstādes apmeklētājiem.
KRISTĪNE ŠULCE
1.06.2022.