6. jūnijā Sarkaņu bibliotēkā pulcējās daudzi apkārtnes cilvēki, lai piedalītos Ingrīdas un Pētera Gailīšu gleznu izstādes „Pēctecības spēks" atklāšanā.
Līdzās vizuālajam baudījumam, skatot izliktās gleznas, klātesošie veldzējās mūzikas skaņās, iepazīstot Ingrīdas Gailītes kompozīcijas ar dažādu autoru vārdiem. Ingrīdas kolēģi Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā bagātināja priekšnesumu ar instrumentālu pavadījumu.
– Bibliotēkā bieži rīkojam izstādes, un Ingrīda Gailīte ir aktīva izstāžu vērotāja, – šīs izstādes pirmsākumus atklāja Sarkaņu pagasta bibliotēkas vadītāja Irēna Bačuka. – Reiz Ingrīdai teicu, ka gribu izlikt viņas tēva gleznas, turklāt vēlējos nokļūt klētiņā, kur mākslinieks savulaik strādāja. Ingrīda atzina, ka arī viņa ir iemēģinājusi roku un nedaudz glezno, tā nolēmām izstādi veltīt divu autoru darbiem. Ingrīda pati sacer mūziku, raksta tekstus, viņas radošo darbību bija iemesls apkopot.
To, ka radošais gēns tiek pārmantots no paaudzes paaudzē, apliecina kāpņu telpā izveidotais foto ieskats no pasākumiem saistībā ar Ingrīdas Gailītes brīvbrīžu darbu, lasītāju zālē skatāmas gleznas.
– Man patīk Andas Līces izteiktā doma, ka vajag izsekot gēnu rotaļām, –
aizdomājās sarīkojuma titulvarone. – Tas patiešām ir interesanti, jo, cik sevi atceros, tēvs allaž līdzās zīmēja. Kad viņš aicināja zīmēt mani, izturējos noliedzoši. 1. klasē zīmēšanu man mācīja māte. Skolotāji tolaik ģērbās melnos halātiņos, un, staigājot pa klasi, māte vienmēr palīdzēja citiem, bet man pagāja garām. Viņa teica, ka baidījusies tuvoties, lai neieķeros halātā un nelaižu prom.
Atceroties savu ģimeni, Ingrīda Gailīte apliecināja, ka bērnībā māsai Laumai bijis lielāks talants zīmēšanā, tagad tas māsai pieklusis, bet viņai atraisījies. „Vērtējot tēva darbus, biju lielākā kritiķe. Tēvs vasarās gleznošanu mācījās pie Nikolaja Petraškevica. Pieļauju, ka viņa veikums amatiera līmenim nedaudz paceļas pāri."
Ingrīdai zīmēšana esot meditācijas vajadzībām, bet rakstu darbi kļuvuši aktuāli saistībā ar darbu. „Dzīve piespiež, un tā šad tad kādu rakstiņu avīzei uzrakstu. Tēvs savulaik rīmēja pantus, un, ja man vajadzēja doties uz pasākumiem, vienmēr viņam pasūtīju dzeju. Es pati rakstu parodijas par dzeju, bet tās publikai nav atrādāmas."
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 14.06.2013.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto