Mēdzam teikt, ka laiks ātri skrien. Bet citreiz, ka lēni velkas. Imantam Ziedonim ir rindas: „Un tad apstājās laiks."
Pēc relativitātes teorijas laika ritums palēninās, pārvietojoties ar ātrumu, kas ir tuvs gaismas ātrumam. Ikdienā, lai noteiktu, kad vai cik ilgi kaut kas notiek, izmantojam vienu no laika mērīšanas ierīcēm – pulksteni.
Gadsimtu gaitā laika mērīšanai izmantotas dažādas ierīces – Saules, ūdens, uguns (sveču) vai smilšu pulksteņi. Krietni vēlāk izgudroja mehāniskos svārsta pulksteņus, tad – arī elektroniskos un atompulksteņus. Jāņa Ezeriņa „Vecais pulkstenis", kas darināts „Saules ķēniņa pilij Francijā", nicīgi izsakās par lielo tūļu – Doma baznīcas pulksteni – un piebilst: „Un tomēr es nīku še vēl otrus piecdesmit gadus un biju laimīgs, ja varēju atzīmēt, kad lielmātei jāieņem vēderzāles vai kalponei jāizrauj olas no kastroļa. Šepat es guvu tās daudzās zināšanas, kurām liela piekrišana bijusi arvien šajā pilsētā, un proti, cik ilgi jāvāra buljons, lai viņš būtu labi gremojams, un kad jāiet uz tirgu, lai nepārmaksātu."
Kā pēc saules noteikt laiku, lasām Broņislavas Martuževas dzejolī „Ganiņa pulkstenis": „Ceļas saule augstumā,/ Raucas ēnas raukumā./ Izmērīšu savu ēnu,/ Vai šī neraucas par lēnu:/ Ja var pārkāpt solī vienā,/ Pulkstens divpadsmit būs dienā." 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta pirmo gadu desmitu fotoattēlos bieži redzam cilvēkus ar pulksteņķēdēm. Par laiku, kad tika nēsāti kabatas pulksteņi, atgādina Andris Vējāns dzejolī „Stundinieks vestes kabatā": „Man sevišķi patika veste./ Mazi svārciņi/ Ar milzum daudz podziņām/ Un četrām kabatām./ Vienā tika iebāzts/ Apaļš stundinieks./ Kā mēnesnīca."
Jau esam pieraduši, ka divreiz gadā pulksteņu rādītāji jāpārgriež par stundu uz priekšu vai atpakaļ, pusgadu dzīvojot pēc ziemas, pusgadu – pēc vasaras laika. Katram cilvēkam ir arī savs bioloģiskais pulkstenis. Zinātnieki cilvēkus iedala divos tipos: pūcēs un cīruļos. Cīruļiem diennakts cikls ir īsāks, bet pūcēm – garāks. Pa vidu mēdz būt arī tā saucamie baloži – kas ir pa vidu starp abiem iepriekšminētajiem „putniem". Māra Svīre par laika ritējumu raksta: „Pagriezīšu pulksteni uz priekšu un dzīvošu pati pēc sava laika.(..) Skrienot laikam pa priekšu, varbūt sakrāšu gadus. Ja pulkstenis mani nenodos."
Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstādē „Pulksteņi" (no 14. decembra) būs iespēja apskatīt dažāda veida pulksteņus – sienas, rokas, galda, modinātājus, kas gadu gaitā nonākuši muzejā gan no novada, gan tālākām vietām. Kopējo laika ritējuma noskaņu izstādē papildina fotoattēli, dzejas/prozas teksti, atklātnes un gleznas.
09.12.2016.