Sestdien, 12. jūlijā, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā tika atklāta mākslas pasaulē plaši pazīstamā gleznotāja novadnieka Imanta Vecozola izstāde “Laiku maiņas”.
Imanta Vecozola vārds tiek saistīts ar klusajām dabām, bet izstādē redzams, ka viņa glezniecības prakse ir plaša un daudzveidīga. Meistars pievērsies dažādiem žanriem – ainavām, portretiem, lauku sadzīves attēlojumam un vērienīgām figurālām kompozīcijām. Autors strādā vairākās tehnikās – eļļa, tempera, akvarelis, pastelis un kolāža, praktizējot gan alla prima paņēmienu gan pakāpenisku gleznas būvēšanu ar daudzslāņu glezniecības metodi. Izstādē redzami arī Imanta Vecozola meitas, tekstilmākslinieces Daces Vecozolas veidotie darbi, ka radīti iedvesmojoties no tēva gleznām.
Sadarbība daudzu gadu garumā
Muzeja direktora pienākumu izpildītāja Zane Grīnvalde atklāšanas ceremonijā, uzrunājot mākslinieku, atcerējās: – Pirmo reizi ar personālizstādi Madonas muzejā bijāt tālajā 1977. gadā, kad muzejs vēl atradās Valdemāra bulvārī, bet jaunajās izstāžu zālēs bijāt 1986. gadā. Arī 2008. gadā jūs savu 75 gadu jubileju svinējāt Madonā ar jubilejas izstādi. Ir pagājuši 15 gadi, un mēs tiekamies "Laiku maiņās". Mēs ļoti lepojamies, ka jūs esat mūsu novadnieks – esiet dzimis te pat Kārzdabā, bērnību pavadījis Liezeres pusē. Esam priecīgi, ka muzejā varam glabāt jūsu radītos darbus, kuros ļoti labi var nojaust gan šo gaismas spēli, gan kluso dabu, gan reālismu un katram no maniem kolēģiem tā asociējas ar kaut ko citu. Mana pirmā tikšanās ar jūsu daiļradi bija ar jūsu baltajiem darbiem, toties pagājušajā gadā es biju Nacionālajā mākslas muzejā uz izstādi "Gaismas laušana" un tur ieraudzīju citu jūsu darbu spektru, jo šajos darbos vairāk ielikāt aktuālos notikumus un daudzi no tiem ir redzami tumšās krāsās. Tādēļ izstādē "Laiku maiņas" būs redzami gan baltie, gan tumšāku krāsu darbi. Turklāt šie ir arī dubultie svētki, jo pēc pāris dienām māksliniekam būs dzimšanas diena. Izstāde ir par laika maiņām un jēdzienu "Laiku maiņas" mēs parasti attiecinām uz laika maiņām rudenī, bet tik pat labi uz laika joslu maiņu, kas būtu attiecināms arī uz izstādi, jo darbos redzama gan Latvijas, gan ārpasaules ietekme. "
Pasākuma laikā ar muzikāliem sveicieniem priecēja Vita Krūmiņa, kas ir mākslinieka ģimenes draugs un tika speciāli ieteikta no izstādes autora puses.
Madonas novada deputāte Valda Kļaviņa sveica autorus svētkos un uzsvēra: – Neatkarīgi no tā kādā krāsā gleznoti, šie darbi vienmēr izstaro gaišumu un caurstrāvo to latviešu lauku pamatīgumu un gara stiprumu un vērtības, kas ir katrā no mums.
Šīs izstādes lielākais darbs ir sociālā reālisma glezna "Kurzemes lauki", kas vēsta par aizgājušiem laikiem un jau ilgu laiku mitinās savās mājās "Cesvaines piena" rūpnīcas birojā, bet izstādes ietvaros apskatāms ikvienam interesantam.
No izstādes kopiespaidu negūst
Pats autors par izstādi izsakās šādi: – Runājot par glezniecību, to nevar divos vārdos izteikt. Dažkārt gleznotāji pie saviem darbiem cenšas paskaidrot ideju, paņēmienus, kas bija plānots utt. Bet tad izrādās, ka šis mākslas veids nav pilnvērtīgs, suverēns, ja tam vajadzīgs paskaidrojums. Tādēļ izstādē pie katra darba jau ir pielikti vajadzīgie dati. Uzaicinājumu sarīkot šeit izstādi pieņēmu ar gandarījumu, jo šīs izstāžu telpas, es uzskatu, ir labākas nekā tās, kas ir Nacionālā mākslas muzeja pirmajā stāvā, jo kvadratūra tur ir uz pusi mazāka un pirmajā stāvā nav griestu apgaismojuma, kas ir ļoti nozīmīgs faktors. Izstādē ir darbi, kas tapuši 75 gadu garumā, kopš cilāju otu un zīmuli. Es nāku no iepriekšējā gadu tūkstoša, no citas politiskās iekārtas ar citu ideoloģisko doktrīnu, kas attiecas arī uz radošo pasauli. Gribēju parādīt, kāds es tolaik biju. No izstādes jūs tādu kopiespaidu negūsiet, jo darbi nav viengabalaini.
Kā prologs pie ieejas apmeklētājus sagaida darbs, kas radīts studiju gados, praksē Ukrainā mazā pilsētiņā Karpatu kalnu pakājē. – Es nevaru prasīt no jums skatītājiem, lai jums patiktu, liktos interesanti visi darbi, man pietiktu kaut vai ar dažiem darbiem, kas jums patiktu, liktu apstāties, pārdomāt un, tā teikt, apcerēt. Šeit tika atlasītas tās interesantākās gleznas un nebija nemaz tik vienkārši izvēlēties. Pārejošas parādības jāglezno ļoti emocionāli.
Zane Grīnvalde atklāj: – Mēs vēlējāmies Imanta Vecozola izstādi atvest uz Madonu jau pagājušajā gadā, kad viņam bija 90 gadu jubileja, taču sapratām, ka tik īsā laika periodā nevaram sagatavot kvalitatīvu izstādi. Arī eksponējot atsevišķus darbus dažādās izstādēs, pat Nacionālā mākslas muzeja vadītāja ir teikusi, ka mums ir brīnišķīga viņa darbu kolekcija, īpaši baltie darbi, kuri citur ir mazāk redzami. Arī izstādē redzams, cik autors ir daudzpusīgs, monumentāls un viņa raksturs parādās visos laikos, gan padomju laikā, kad ir jādod kaut kāda nodeva, bet viņš ļoti meistarīgi darbos ieliek gan latviskumu, gan reālismu un monumentalitāti. Pēc tam pandēmijas laiks, tuva cilvēka zaudējums, karš Ukrainā, kas viņam ļoti sāp kā cilvēkam, jo viņš ir piedzīvojis Otro Pasaules karu un zina, ko nozīmē kara šausmas. Tāpēc atvest Imanta Vecozola darbus uz šejieni ir liels prieks un pagodinājums.
Izstādes kuratore Elīna Krupko atzīst: – Sarežģītākais jebkurā izstādē ir izvietot darbus tā, lai tie visi izskatās labi, lai autors un skatītāji ir apmierināti ar rezultātu. Šajā izstādē pienākumu uzlika arī bijība pret mākslinieku, kurš ir ļoti labi pazīstams Latvijā, mūsu novadnieks un cienījams profesors Mākslas akadēmijā. Šoreiz mana darba izkārtojumā bija pavisam maz, jo pats mākslinieks vēlējās piedalīties iekārtošanas procesā. Arī šajā aspektā redzams viņa skatījums. Savukārt no "gaišā perioda", kurā radīti darbi izteikti gaišās krāsās, ir tikai daži darbi.
Šī izstāde tapa vismaz pusotra gada laikā, jo tika iecerēta agrāk, bet dažādu iemeslu dēļ tika atcelta uz šo gadu. Kas var būt brīnišķīgāks, ka autors tik cienījamā vecumā vēl glezno, vēlas izstādes un ir tik harizmātisks.
Imants Vecozols dalās savās pārdomās: – Meistarība glezniecībā rodas tāpat kā jebkurā profesijā. Ja savā profesijā daudzus gadus, arī frizieris sāks labāk matus griezt. Nekas mistisks, kā daudzi pārspīlē, tas nav, tikai daudzu darba gadu, pieredzes un zināšanu rezultāts. Galvenais jautājums ir, kas stimulē strādāt. Arī mākslā ir bizness, arī gleznotājiem, ja pakļaujas prasībai, lai skatītājiem patiktu, lai varētu gleznu nopirkt. Bet nav tā sāta. Tad sanāk, ka glezna labi izskatās, bet tur nekādas jēgas lielākas nav. Arī tas ir labi, jo tas iekrāso pelēko ikdienu. Mani sākotnējie darbi ir vairāk tādi emocionālāki, bet pēdējie vairāk pārdomu pilni – kas notiek pasaulē, kas notiek aiz robežas, ko es pats pārdzīvoju vienatnē. Māksla ir gara pasaule, kuras uzdevums ir radīt cilvēkus cilvēciskākus, morāli, tikumiski, mīlestības bagātākus utt. Atklāšanā ir daudz cilvēku, bet tas varbūt pat traucē apstāties pie darba un varbūt pat padomāt.
Pēc jautājuma par dažādajām tehnikām, Imants Vecozols atbild: – Var teikt, ka esmu daudzveidīgs savā izpildījumā, – un ar smaidu sejā min, ka kolāžas esot tāda lēta glezniecība. Tur ir jāstrādā ar laukumiem un jāskatās, cik veiksmīgas ir tumšo un gaišo laukumu attiecības. To, kāda ir mākslas vērtība, nosaka soģis laiks. Ja māksla ir nopietna, tai ir jāpārdzīvo mākslinieka mūžs. Nevar ticēt un radīt garīgi bagātu mākslu, ja pats radītājs nedzīvo tādu pilnvērtīgu dzīvi.
Izstāde Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā būs pieejama apmeklētājiem līdz 2024. gada 1. septembrim.
26.07.2024.