No 18. marta līdz 1. maijam Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālēs apskatāma Jura Alberta Ulmaņa izstāde „Ceļš uz Everestu, kas turpinās".
Uzkāpis sešās no septiņām pasaules virsotnēm jeb augstākajiem punktiem katrā pasaules daļā, zemessargs, polārpētnieks un profesors Juris Alberts Ulmanis pirms divām desmitgadēm šai dzīves kaislībai pielika punktu. Taču izrādījās, ka tas bijis tikai komats. 2021. gada martā pazīstamais piedzīvojumu meklētājs, kura kontā ir arī slēpojums pāri Grenlandei, atkal ļāvās kalnu saucienam un devās pretim lielākajam dzīves izaicinājumam – kāpienam 8848 metrus augstajā Everestā.
Ekspedīcija ilga divus mēnešus. Nemitīgo cīņu ar fiziskām grūtībām, laikapstākļiem un psiholoģisko kauju pašam ar sevi šoreiz papildināja "Covid-19", kas sasniedza arī kalnu nometnes un ienesa korekcijas kāpēju plānos. Tieši kovids bija iemesls, kādēļ Ulmanis neuzkāpa savā septītajā virsotnē. Vīruss izsmēla viņa spēkus un vien diennakti pirms tās sasniegšanas lika griezties atpakaļ. Juris Alberts Ulmanis stāsta: „Man bija briesmīgs bezspēks, es nevarēju pakustēt. Tad, kad ekspedīcijas vadītājs pateica, ka es eju par lēnu un viņš mani nelaidīs uz virsotni, protams, biju ļoti bēdīgs un dusmīgs. Kad es nokāpu, es biju tik nelaimīgs, ka es atdevu visu savu ekipējumu, visu, visas dārgās mantas!" Nokāpjot dusmas un sarūgtinājums bija liels. Tikpat liela bija arī pārliecība, ka nekad to vairs nedarīs, taču šobrīd Ulmanis atzīst – viņš atkal par to domā.
Izstādē skatāms kāpšanas ekipējums, kā arī fotogrāfijas, kurās iemūžināti ekspedīcijas spilgtākie mirkļi. „Pazīstamākais latviešu alpīnists Teodors Ķirsis reiz man teica, ka kalnā kāpšana ir kaut kas starp sportu un mākslu. Tieši tā es uztvēru šo ilgo un grūto kāpienu, tādēļ Everestā nesu ne vien smagu somu, bet arī trīs fotokameras, kurās iemūžināju vārdos neaprakstāmos skatus un savus ceļabiedrus, kuri man kļuvuši par draugiem uz mūžu. Un, protams, man vienmēr pa rokai bija pierakstu blociņš dienasgrāmatai, lai piedzīvotais nepaliktu tikai manās atmiņās. Esot Everestā, jutos patiešām dzīvs, jutu savu ķermeni, savu dvēseli. Cilvēkam vajag pamocīties gan fiziski, gan emocionāli, jo tad viņš sāk just, ka viņš dzīvo. Viņš jūt visumu, viņš jūt Dieva klātbūtni, viņš jūt, ka viņš ir kaut kas no tās lielās radības, ko mēs saucam par pasauli. Ja mēs visu laiku būtu priecīgi, laimīgi, tas būtu diezgan garlaicīgi," tā Ulmanis.
Izstādes ietvaros 29. martā pulksten 16 ar Juri Albertu Ulmani paredzēta tikšanās, kurā viņš dalīsies savos piedzīvojumu stāstos. Atnāciet!
Informāciju apkopoja
RAMONA ZARIŅA,
muzeja mākslas izstāžu kuratore
22.03.2022.