Aizvadītajā sestdienā Madonas pilsētas sporta centrā izskanēja koncertveltījums horeogrāfam Andrim Ezeriņam. Tajā apmēram 650 dejotāji no mūsu novada 34 kolektīviem izdejoja deju meistara daiļrades stāstu, atklājot horeogrāfa pilnasinīgo rokrakstu.
Uzburtās deju gleznas koncertā "Dzīvoju, dancoju mūžu" kā kaleidoskopa krāsu stikliņi nomainīja cita citu, veidojot elpu aizraujošus ornamentus. Mūzika, kuras autors lielākoties ir horeogrāfa sadarbības partneris Arturs Kloppe, kā Sprīdīša stabule ar dejas azartu un prieku pārņēma arī skatītājus.
Būtiski, ka horeogrāfijas jomā Andris Ezeriņš atstājis vienu no visskaistākajiem un vēl šobaltdien spilgtākajiem risinājumiem – Saules deju. Ar to Dziesmu un Deju svētkos aizsākās laukuma zīmējumu vēsture. Lielo Svētku godu izpelnījās arī viņa dejas "Leivēris" un "Lai tā būda rūc", ko vidzemnieki joprojām uzskata par pārbaudes latiņu – ja neproti dejot "Leivēri", neesi īsts dejotājs.
Gaumīgi un aizraujoši izskanēja deju starplaikos dzirdētie teksti, ko vēstīja aktieris Dainis Grūbe. Meistaram esot paticis gatavoties svētkiem, bet piedalīties mazāk. Ja tomēr uz svētkiem bija jābrauc, viņš teicis, ka sievas gaļai (tā dēvēja karbonādi) līdzi gan jābūt. Citādi visu dienu jāmedī viens cīsiņš, bet Ezeriņš bija vīrs, kuram garšo kārtīgs latviešu ēdiens. Ja mājās nekā nebija, viņam pietika ar desmit olām un diviem kārtīgiem gaļas gabaliem. Un tad gan – dancojiet uz nebēdu!
Draugi un tuvākie atzīst, ka Andris ir bijis dziļi slēpts romantiķis, bet reizēm ar skarbu vārdu, ko gan pats vēlāk nogludinājis. Par piedošanu viņš nerunāja, tas bija grūti, bet bez vārdiem, ar kādu pieskārienu vai acu skatienu viņš tomēr atvainojās. Prasīgs, reizēm tiešs, bet mīļš un ar īpašu harismu apveltīts. Ezeriņš dzīvoja ar pilnu krūti, ar galvu pa priekšu, gandrīz kā skeletonā.
Meistaram patika likt gaumīgus akcentus gan dzīvē, gan tērpos un mūzikā. Viņš vienkārši nevarēja tā parasti, viņam vajadzēja sinkopēti – ar akcentiņu.
Bohēma! Viņa kabinets, kurā radīja deju horeogrāfijas, bija īpašs. Tur tika līmētas magnetofona lentes, un trīs lietas zāļu skapītī arī tur bija. Pelnu trauks, cigarešu dūmi. Pirms koncertiem Andris staigāja, nervozējot, vai viss sanāks. Bieži bija redzams baltās kļošenēs, arī kurpēm vienmēr bija jābūt tīrām, un to pašu viņš prasīja no dejotājiem. Nemīlēja, ka oponē. Ja kāds to darīja, Ezeriņš teicis: "Beidz demagoģizēt!"
Andris Ezeriņš bija dzīves baudītājs, kurš mēdz žigli braukt ar savu moskviču un, protams, humors, kas reizēm bija nedaudz melns, bet vienmēr smeķīgs! Ezeriņš mīlēja labu kompāniju – Otto Vāliņu, Uldi Šteinu, Taisu Arumu un citus dejot pratējus. Prata ieraudzīt un atrast talantus. Viņam patika sievišķīgais un vīrišķīgais. Meitām bija jābūt daiļām, vīriem – spēcīgiem, vīrišķīgiem, un viņš bieži dejotājiem atgādināja, ka jādejo ne vien ar kājām, bet arī ar prātu. Taču pāri visam bija smaids, smaids, smaids.
Dzīve Ezeriņu izaicināja un nelutināja, reizēm pat pārbaudīja un purināja. Kur tik viņš nav dzīvojis, mācījies un pabijis – Cesvaines internātskolā, Madonas vidusskolā, Fiziskās kultūras institūtā, mācījies Kultūras darbinieku tehnikumā, dziedājis vīru korī, dienējis Kēnigsbergā, strādājis Liezērē, Grostonā, Lubānā, Madonā. Pats sāka dejot pie Līvijas Maliņas, skolojies pie Madonas leģendārās deju meistares Dzidras Rubenes, vēlāk veidojis pats savu dejas ceļu, izkaldinot tautas deju ansambli "Lubāna" un pamazām pārņemot Tautas deju ansambli "Vidzeme". Izaudzinājis ne vienu vien deju kolektīva vadītāju un dejotāju.
Ezeriņam piemita vairāki talanti – viņš peldēja, spēlēja basketbolu, slēpoja, bija glābējs, kuģu būvētājs, nodarbojās ar metālapstrādi, viņu interesēja cilvēku fizioloģija, un viņš prata ļoti labi zīmēt. Tie, kas Ezeriņu pazina tuvāk, teica, ka viņš būtu bijis labs ārsts, bet viņam bija jākļūst par izcilu horeogrāfu.
Mūzikas jomā sadarbība turpinājās ar Arturu Kloppi un kapelu "Madonas vecpuiši". Viņš spēlēja bungas, kaut priekšroku deva trompetei. Cik ballīšu, cik kāzu nav nospēlēts! Šie raibie notikumi veidoja Andra Ezeriņa deju rokrakstu, un par viņa dejām teica, ka tādas ir tikai Ezeriņam – daudzveidīgas, krāsainas, katra ar savu stāstu. Pirms meistars veidoja deju, viņš ilgi klausījās mūziku, daudz stāstīja, lika vērot un tikai tad dejot.
Katrai dejai bija sava noskaņa un maniere. To vajadzēja izprast līdz vismazākajai vīlītei. Piemēram, lai nodejotu deju "Plostnieki", puiši paši devās siet plostus – tikai tā to lietu varēja saprast. Ezeriņam patika rotaļāties ar atšķirīgiem deju stiliem: rokenrolu, džaivu, kantrī, tango, patika veidot arī deju uzvedumus.
Ezeriņam piemita izsmalcināts stils un īpaša gaumes izjūta, neparasti salikumi un akcenti. Viņš mācīja ar cieņu valkāt tautastērpu. Ja nepietika ar saviem apģērbu krājumiem, Ezeriņš tos aizņēmās no Rīgas kinostudijas.
Neviens nevar īsti pateikt, dzīve vai deja veidoja Andra Ezeriņa personību. Varbūt, ka tie bija satiktie cilvēki un vietas. Viņā bija madonieša lepnums un spīts. Pamatīgums. Kaut kas no kārtīga latviešu virsaiša un ļoti daudz no vieda un godīga cilvēka. Viņam bija sava nostāja, un viņš vienmēr teica to, ko domāja. Reizēm pat caur asarām, nežēlojot ne sevi, ne citus. Tomēr it visā Andris Ezeriņš bija ļoti cilvēcisks un mīļš. Kā saule rotā dienu, tā viņa devums – visus dejotājus un deju baudītājus, skatītājus.
06.12.2024.