No 16. līdz 18. janvārim Madonā notika ceturtais starptautiskais Jāņa Norviļa pianistu konkurss, kas pulcēja 35 dalībniekus no trim valstīm – Latvijas, Igaunijas, Baltkrievijas.
Konkursa ietvaros Madonas kultūras namā pie skanīgā Steinway flīģeļa vispirms gan sēdās pasaules līmeņa pianists Konstantīns Lifšics (Šveice). 16. janvāra vakarā viņš klausītājiem sniedza brīnišķīgu koncertu, atskaņojot Johana Sebastiana Baha un Sergeja Rahmaņinova mūziku. Jau nākamajā dienā izcilais krievu skolas pārstāvis kopā ar kolēģiem – starptautiski atzītiem mūzikas pedagogiem Jeļenu Saveļ-jevu (Krievija) un Artūru Cingujevu (Latvija) – vērtēja jaunos pianistus. Pēc nolikuma konkursa dalībnieki (no 5 līdz 17 gadu vecumam) bija iedalīti sešās vecuma grupās un spēlēja divās kategorijās – solo vai klavieru duetā.
Sarunā ar Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas klavieru nodaļas vadītāju Ilzi Tomsoni pārliecinājos, ka Latvijā jauno pianistu konkursu ir daudz. Madonas konkurss no citiem atšķiras ar to, ka tas popularizē tautas melodiju intonatīvo savdabību, pirmās trīs vecuma grupas spēlē skaņdarbus no J. Norviļa krājuma „Dziesmu druva". Konkursa atpazīšanas zīme ir arī izcilā žūrija, tradīcija to atklāt ar spilgta mākslinieka solokoncertu, kā arī profesionāļu sniegtās lekcijas un meistarklases.
– Nedz es, nedz aģentūras „Impresario Baltica" pārstāvis Artūrs Cingujevs, kas mani uz konkursu uzaicināja, nezinām, kas mūs sagaida, – pirms ierašanās Madonā radio „Klasika" teica Konstantīns Lifšics. – Īstenībā uz Madonu dodamies ar lielu interesi, jo darbs jauno pianistu konkursa žūrijā, manuprāt, daudzē-jādā ziņā ir interesantāks, nekā piedalīšanās pieaugušo konkursa žūrijā.
– Līdzīgi ir ar bērnu zīmējumiem, kas man šķiet daudz interesantāki nekā pieaugušo zīmējumi. Reizēm tie ir pat ģeniāli, lai gan pēc tam bērni zīmēšanu nereti pārtrauc vai sāk zīmēt triviāli, kā visi. Tas pats notiek atskaņotājmākslā: ja tā ir dzīva un individuāla talanta izpausme, es to cienu. Notis spēlē visi, bet tikai daži aiz notīm saredz ko savu – dzīvu, nebijušu un interesantu. Atskaņotāji, kuri veido savu pasauli (un tas izpaužas jau bērnībā), ir ļoti iepriecinoša parādība, un ceru, ka tādus atklās Jāņa Norviļa starptautiskais pianistu konkurss Madonā, – piebilda K. Lifšics.
Talantu novērtēšanai konkursā darbojās divas žūrijas, arī alternatīvā, ko pārstāvēja skolas esošie un bijušie audzēkņi – Lāsma Monika Meldere, Lauris Dārznieks un Atis Ēriks Dumpis.
– Pateicoties spēcīgajai starptautiskajai žūrijai, vērtējuma līmenis bija ļoti augsts, – konkursa noslēgumā atzina J. Norviļa Madonas mūzikas skolas direktors Mārtiņš Bergs. – Nav tā, ka visiem tika sadalītas pirmās vietas, jo ir vecuma grupas, kur pirmo vietu nav. Svarīgi vērtējuma latiņā saglabāt noteiktus mākslinieciskos kritērijus, nevis pielāgoties atbraukušo bērnu līmenim.
Arī konkursa galvenā balva šoreiz netika piešķirta, kaut tas nemazināja žūrijas viedokli par labi noorganizēto konkursu un lieliskiem jaunajiem pianistiem. – Brīnišķīgi svētki, kuru liecinieki bijām trīs dienu garumā, – slavēja žūrijas priekšsēdētāja Jeļena Saveļjeva. – Konkursa dalībniekiem priekšā ir tāls ceļš, daudz darba, daudz smaidu un arī asaru, jo ne vienmēr izdodas tas, ko vēlamies. Esmu pārliecināta, ka tad, kad piedzimst talantīgs bērns, Dievs smaida, un gribu novēlēt, lai šis smaids ir kopā ar jaunajiem pianistiem.
Gandarījumu par konkursa attīstību izteica Madonas novada pašvaldības pārstāve Solvita Seržāne: – Pašvaldība ir gandarīta, ka starptautiskais konkurss Madonā ir kļuvis par tradīciju, kļuvis atpazīstams, par ko liecina plašais dalībnieku pulks. Konkursa dienas bija ietilpīgas ikvienam gan ar muzikālu baudījumu, gan pieredzi un radošām atziņām turpmākajam. Paldies žūrijai, skolotājiem, pianistiem un viņu vecākiem, kā arī mūzikas skolai par konkursa organizēšanu!
Madonas pārstāvju darba rezultāts
Iepriecinoši, ka konkursā piedalās arī J. Norviļa Madonas mūzikas skolas audzēkņi, turklāt gan skolotājas Līgas Cepītes, gan Tatjanas Savickas sagatavotie pianisti guva labus rezultātus. Līvas Šahno un Evijas Madaras Brūnes duets savā vecuma grupā ieguva 1. vietu, Zanes Gerenbergas un Keitas Klintas Tomovicas duetam tika piešķirta 3. vieta, bet Dagnijas Kudures spēle tika novērtēta ar 2. vietu. – Gribas priecāties, – pēc konkursa atzina 4. klavieru klases audzēkne Evija Madara Brūne. – Ieguldīts liels darbs, skaņdarbus sākām mācīties jau vasarā. Spēlējām ļoti daudz, grūtākais ansamblī ir būt vienotiem, bet labums ir tas, ka nav tik liela uztraukuma. Patika K. Lifšica koncerts. Pati gan vēl nezinu, vai nākotnē mācīšos par pianisti.
Žūrijas izteiktās atziņas
– Konkurss parādīja, cik Latvijā un citās valstīs ir brīnišķīgi bērni, – „Staram" apliecināja Konstantīns Lifšics. – Tā vēl ir senā padomju skola, pēc kuras bērni mūzikas skolās apgūst iemaņas. Man konkurss atklāja latviešu mūzikas dārgumus, turklāt Madonā ir ļoti brīnišķīgs instruments, ja mani aicinās uzstāties, braukšu vēl. Kas ir grūtākais mazam pianistam? Cilvēkam jaunos gados nav nesvarīgu faktoru – nepieciešams attīstīt gan fizisko, gan garīgo veselību, vajag labu zvaigžņu stāvokli, un svarīgi, lai nepazustu mūzikas mīlestība un vēlēšanās spēlēt. Tāpat cauri visām grūtībām nepieciešama pacietība. Tā kā darbs pie klavierēm ir smaga fiziskā slodze, lai sagatavotos, daudz jākustas, jāstaigā un pareizi jāelpo, jāuzturas dabā.
Jautāts, vai Konstantīna Lifšica koncerts Rīgā, Lielajā Ģildē, viņam pašam šķiet svarīgāks nekā uzstāšanās Madonā, mūziķis atbildēja: – Zināju, ka Madonā manu spēli klausīsies skolotāji un bērni, kuri nākamajā dienā uzstāsies paši, tāpēc tā man bija milzu atbildība.
– Madonā guvu brīnišķīgus iespaidus. Pilsēta – tās nav tikai ēku aprises, organizācija, bet tie ir cilvēki, kas šai vietā dzīvo, – aizdomājās Jeļena Saveļjeva. – Satiktie ļaudis Madonā ir lieliski, profesionāli, ļoti gaiši un labu vēloši. Visiem konkursa dalībniekiem un nākamajiem konkursantiem vēlu daudz prieka no tā, ar ko nodarbojamies. Tas ir grūts darbs, bet laimes mirkļi, ko iespējams piedzīvot, ir tā vērti. Bērni, kas nodarbojas ar mūziku, ir laimīgi bērni, tikai to viņi, iespējams, sapratīs nedaudz vēlāk. Tas ir darbs ar cilvēka dvēseli, bet sākumā bērnus vajag nedaudz piespiest, jo bērni vienmēr vēlas būt bezrūpīgi.
– Ļoti labi organizēts konkurss, kam raksturīga māju izjūta, – novērtēja Artūrs Cingujevs. – Vienmēr vajag iet uz attīstību, un konkursa nolikumā ir lietas, ko uzlabot. Kā šajos laikos jūtas pianists, vai tas ir prestiži un vai var izdzīvot? Es, piemēram, visus mēģinu no šīs profesijas atrunāt, jo tas, kas notiek valstī un pasaulē, šīs profesijas pārstāvjiem nav par labu. Meistarklasēs mēģinu jaunos ļaudis atrunāt iet profesionālu ceļu, bet, ja pēc tā kāds vēl grib šo nodomu īstenot, tad gan tas jādara. Savukārt, kas attiecas uz muzicēšanu, uz instrumenta apguvi, te visus balstu un atbalstu. Tā ir attīstība un redzesloka paplašināšana, bērnu attīstībai mūzikas apguve lieliski palīdz.