Kas gan var būt interesantāks par patiesiem stāstiem… Stāstiem, kuros klausoties, mute paliek vaļā: “Ej nu ej! Nelej! Vai tiešām tā var būt?”
Latgales stāsti ir stipri un krāsaini kā Latgales keramika. Daudzus Baltinavas stāstus skatītāji visā Latvijā ir iepazinuši gan Danskovītes lugās, gan Latvijas Nacionālā teātra izrādēs "Latgola.LV". Šīs izrādes abās sērijās, kur aktieri daļēji mēģināja runāt latgaliski.
"Lai kādi vēji ir pūtuši, Latgale kā Latvijas priekšpostenis, ir turējusies godam. Jo, ja šim novadam dara pāri, latgalietis var būt strašnis. Ja vajag, mietu paņems rokās!" – saka koncertuzveduma "Atgriežamies Latgolā" režisors Valdis Lūriņš. Šī izrāde 2. augustā tiks spēlēta Madonas pilsētas estrādē.
– Savulaik Latvijas Nacionālajā teātrī tika nospēlēts diezgan daudz "Latgola.LV" izrāžu, turklāt divas sērijas. Kāpēc tapa trešā?
– Iemesls noteikti nebija tas, ka mēs toreiz kaut ko neizstāstījām līdz galam. Principā šis ir jauns stāsts, kurš pirmajā daļā balstās uz komponista un izrādes mūzikas autora Valda Zilvera latgaliešu dziesmām un stāstiem par Baltinavu. Sazinoties ar abu iepriekšējo lugu autori Danskovīti un meklējot materiālus, atklāju, ka viņai ir "Ontana un Annes" turpinājums, un tā izrādes otrajā daļā esam salikuši kopā šī stāsta astoto un devīto daļu, un tā nu izrādes otrā daļa ir Ontana un Annes tālāko piedzīvojumu turpinājums. Protams, arī izrādes otrajā daļā skan gan latgaliešu dziesmas, gan Valda Zilvera melodijas. Turklāt šis stāsts ir svarīgs ne tikai tāpēc, ka tas vēsta par Latgali, bet arī tādēļ, ka šādi gribam atzīmēt izcilā latviešu dzejnieka Jāņa Petera 85. jubileju, kuru viņš svin 30. jūnijā. Lielākā daļa izrādē skanošo dziesmu tekstu ir tieši Jāņa Petera radīti.
– Vai šajā koncertuzvedumā parādās jauni varoņi, vai skatītāji satiksies ar tiem pašiem tēliem, kurus viņi iepazina pirmajās divās "Latgolas" sērijās?
– Jaunu tēlu nebūs, varbūt nedaudz pamainījušies aktieri, kuri atveido skatītāju iemīļotos varoņus. Ontana lomā būs Voldemārs Šoriņš, Pītera lomā (savulaik izrādēs to spēlēja Voldemārs Šoriņš – red.) iejutīsies aktieris Mārcis Maņjakovs, Anne joprojām būs Dace Bonāte, viņas kaimiņieni Mari atveidos Indra Burkovska, un Ontana meitu joprojām spēlēs Anna Klēvere.
Taču, ja runājam par jauniem tēliem – tie noteikti ir populārās grupas "Baltie lāči" mūziķi, turklāt Andris Baltacis ir ne tikai grupas solists, bet otrajā daļā viņš spēlē Geņuku. Viņi ir izcili aktieri!
– "Baltie lāči" ir gana populāri gan Latgalē, gan citviet Latvijā, taču – kāpēc viņi tika iesaistīti izrādē kā aktieri?
– Ideja par "Balto lāču" iesaistīšanu nāca no izrādes producenta Sanda Mohovikova. Man šī doma patika, jo grupa patiešām joprojām ir ļoti populāra – gan savās dauzonīgajās izpausmēs, gan ar dziesmu smeldzīgo un romantisko saturu. Kad satikāmies, mums ļoti ātri radās kompānijas sajūta, un, būdami latgalieši, grupas mūziķi tiešām ir cilvēki ar atvērtu sirdi un gatavi strādāt, piedurknes atrotīdami. (Smaida.) Lai nu visi aktieri tā strādātu kā šie puiši, jo viņiem ir svarīgs skatītājs, un, pat ja gadās nelielas neprecizitātes, kas var būt jebkurā izrādē, viņi gādā, lai rezultāts būtu pēc iespējas labāks.
– Kas pēc režisora domām ir šīs izrādes auditorija?
– Man liekas, ka cilvēki visā Latvijā, jo, lai gan stāsts lielā mērā ir par Latgali, tajā pašā laikā tas ir stāsts par visu Latviju, par mums visiem. Par dzīvošanu šajā zemē, par to, kas mums pieder un ko neviens nevarēs mums atņemt. Mazliet arī par ilgām piedzīvot citus laikus – ne tikai materiāli, bet arī dzīvot pilnvērtīgi.
21.06.2024.