Aizvadītajā sestdienā Madonas sporta hallē ritēja skaistās un augstvērtīgās sporta deju sacensības "Madonas valsis 2018".
Pasākumā piedalījās dejotāji no Liepājas, Olaines, Rīgas, Cēsīm, Valmieras, Ērgļiem, Ludzas, Jēkabpils, Aizkraukles, Madonas, Daugavpils, Ilūkstes un Rēzeknes. Paraugdemonstrējumos uzstājās lieliskais sporta deju pāris no Daugavpils, šova deju grupa "Oreo" no Madonas.
Ērgļu dejotāju pienesums
Divdesmit septiņi dalībnieki aizvadītajās sacensībās pārstāvēja Ērgļu sporta deju klubu "Vizbulīte". Šai klubā dejo bērni no četru gadu vecuma līdz pat jauniešu vecumam vidusskolas klasēs.
– Madonā priecē tas, ka hallē ir vienreizēja iespēja izdejoties uz tik liela laukuma, – "Staram" atzina Ērgļu sporta deju kluba "Vizbulīte" vadītāja Sandra Avotiņa. – Esam provinces dejotāji, uz Rīgas konkursiem nebraucam, halles izmēra deju laukumā varam izdejoties tikai pie madoniešiem.
Vadītāja norādīja, ka salīdzinoši jauna pieredze ir tā, ka līdzās pāriem dejo meitenes atsevišķi: – Mums trīs dejotājas arī vēlējās sacensībās dejot vienas. Ja kādu laiku tas likās dīvaini un pretdabiski, pamazām to esmu pieņēmusi. Vizuāli tas nav tik pilnīgi un skaisti kā dejot pārī, bet meiteņu uzstāšanos atbalstu. Ērgļos puišu pietiek, mums visi dejotāji ir pa pāriem (minētās meitenes vēlējās vien sevi apliecināt solo dejā), bet citās vietās sieviešu kārtas dejotājas ir vairākumā, un tas ļauj deju iemācīties un dejot visām, kas vien to vēlas.
Vaicāta par novērtējumu, Sandra Avotiņa atzina: – Mēs dejojam pieklājīgi, glīti, protams, tehniski varētu vēlēties lielāku pilnību. Mūsu jaunieši brīvajā laikā dara vēl daudz ko citu – spēlē basketbolu, dejo tautas dejas, tā ka esmu priecīga par laiku, ko viņi atvēl sporta dejām. Ir gandarījums par ikvienu, kura sirdī sākusi asnot dejas mīlestības sēkla. Veltīt sevi tikai sporta dejām – tas provincē būtu par daudz prasīts.
Svarīga ir neatkarīga žūrija
Deju skolotāja novērtēja neatkarīgas žūrijas piesaistīšanu: – Arta Birka organizētajās sacensībās tas ir liels pluss. Tāpēc jau deju klubi brauc uz "Madonas valsi", ka vērtējums ir objektīvs. Ja sacensības tiesā pašu cilvēki, vienmēr parādās zināms subjektīvisms. Neatkarīgas žūrijas angažēšana maksā lielu naudu, bet dalībnieku acīs tas ir liels ieguvums.
Nākamās sacensības, uz kurām dosies sportisti, būs sporta deju kluba "Reveranss" organizētās sacīkstes Cēsīs, tāpat sacensības Valmierā, un tad 1. maijā sporta dejotāji tradicionāli pulcēsies Ērgļos. Jūnijā savukārt notiks sporta deju sacensības Aizkrauklē un sporta deju sacensības Igaunijā.
Kluba "Rondo" pārstāvji no bērnudārza
Gadu ziņā pamazām pieaug arī Madonas sporta deju kluba "Rondo" dalībnieki. Pirmsskolas izglītības iestādē "Priedīte" sporta dejas bērni dejo trešo gadu. Tas viņiem ir praktiski ērti, jo deju skolotājs Artis Birks uz nodarbībām piebrauc klāt.
– "Madonas valsī" mūsējo bija ap divdesmit, – "Staram" vēstīja PII "Priedīte" vadītāja Gita Lancmane. – Bērniem dejot patīk – skolotājs ir mierīgs, nosvērts, redzu, kā mainās dejotāju stāja, viņi kļūst savāktāki, zina, ko vēlas.
Vadītāja neslēpa, ka, skatoties sporta deju sacensības, arī pašai tā vien gribējies dejot: – Skolas laikā dejoju sporta dejas, un skaistuma izjūta, vēlme dejot ir palikusi. Ar baudu vēroju sacensību norisi, no priekšnesumiem guvu milzu prieku. Mazās meitenes uzrunāja ar savu centību, lielie pāri – ar iznesību un pēctecību, vēl skaidrāk parādot, kas nākotnē izaugs no mūsu cālēniem.
Pasākumu vēro gudri skatītāji
Sacensības "Madonas valsis" vēroja ne tikai iesaistītās personas un bērnu vecāki, bet arī sporta deju entuziasti no tuvas un tālas apkārtnes.
– Mēs savulaik Madonā dejojām pie skolotāja Gunta Dulpiņa, – "Staram" atklāja Iveta Kalniņa un Kaspars Staudžs. – Sporta dejas dejojām no pirmās klases līdz pat skolas beigām – tas bija pirms trīsdesmit gadiem. Šodien pārņem nostalģija, gribas atkal ļauties dejai. Galvenais tomēr ir prieks, ka Madonā sporta dejām ir turpinājums, un patīkami, ka atceras arī vecos kadrus, mūs uzaicina baudīt svētkus.
Iveta Kalniņa jau daudzus gadus dzīvo Liepājā, ir Liepājas katoļu pamatskolas direktore. Kaspars Staudžs dzīvo un strādā Rīgā, ir ķirurgs Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā "Gaiļezers".
– Skatoties priekšnesumus, uzreiz varējām pateikt, kuram dejotājam ir dotības, kurš dejo ar pilnu atdevi, – atzina dejas veterāni.
– Galvenais, ka bērni piedalās, grib dejot. Dzīvē uzreiz tas arī redzams, kurā ir atraisīta dejošanas stīga, kurš ir sasaistīts. Pieredze sporta dejās ikvienam nākotnē būs liels bonuss. Tā ir disciplīna, skatījums uz skaisto, sevis pārvaldīšanas māksla.
Kaspars Staudžs: – Svarīga arī attieksme pret partneri – sievieti, to ieliek visam mūžam. Vismaz es jau no septiņu gadu vecuma, kad uzsāku dejot, tiku tā audzināts.
Sporta deju dejotāji kā ģimene
Jautāti, kuras dejas pašiem patika vairāk – Latīņamerikas vai standartdejas, viesi sacīja, ka savulaik labāk gājis standartdejās: -Tiesnešu vērtējumā labākus rezultātus uzrādījām standartdejās. Turklāt tolaik bijām labākais un ilgspēlējošākais pāris Vidzemes zonā.
Šobrīd Iveta dejojot tikai sapņos, Kaspars – kāzās un saviesīgos vakaros.
– Dejošana sniedza pašapziņu un brīvā laika piepildījumu, – vērtēja Iveta Kalniņa. – Grūtības neatceros. Protams, viegli nebija, jo regulāri notika mēģinājumi, dažādi braucieni (mamma šuva tērpus, un – atceros – biju iemācījusies pat stāvus gulēt, kad naktī mani uzcēla pielaikot topošo skatuves kleitu), jā, bija interesanti. Turklāt mums bija labi rezultāti, un tas deva īpašu stimulu turpināt. Sporta deju dejotāji tolaik Madonā bija viena liela komūna, ieskaitot mammas, tētus. Svinējām dzimšanas un vārda dienas, bijām kā viena nesaraujama ģimene.
Kaspars Staudžs: – Kad saviem kolēģiem atzīstos – esmu dejojis sporta dejas, to uzreiz novērtē. Daudzi jaunie rezidenti, kas ienāk slimnīcā, arī ir dejojuši šīs dejas. Viņus uzreiz var pamanīt, par to liecina stāja un gaita.
Svarīgi, ka Madonas pusē joprojām dejo, ka nodarbina bērnus un sporta dejām ir sava vieta.
– Kaut pagājuši daudzi gadi, mūs madonieši atceras tieši pēc panākumiem sporta dejās, – uzsvēra Iveta Kalniņa, piebilstot, ka ar Kasparu nebija tikusies desmit gadu: – Allaž tomēr paturu prātā, ka Kaspars kaut kur Rīgā ir, un man ir svarīgi, ka viņam klājas labi, jo mūs joprojām vieno kādas īpašas, citiem neredzamas saites, ko atstājušas kopīgi izdejotās dejas.
28.02.2018.