Imanta Lancmaņa izstādes atklāšana Madonas muzeja izstāžu zālēs bija viens no viskuplāk apmeklētajiem pēdējā laika mākslas notikumiem.
Muzejnieki bija pat saskaitījuši, ka uz tikšanos ar Imantu Lancmani ieradās ap 150 interesentu.
Mākslas vēsturnieks, gleznotājs un Rundāles pils bijušais direktors Imants Lancmanis 2021. gadā ieguva titulu "Eiropas cilvēks Latvijā". Faktiski šo titulu viņš ar savu stāju un darbību – Latvija nav maza, nožēlojama valstiņa, kurai vēstures gaitā ir bijis grūti, bet Latvija ir eiropeiska teritorija ar Eiropas līmeņa kultūru un kultūras mantojumu – ir apliecinājis vienmēr. Rundāle savulaik bija kā Latvijas atbilde Versaļai, un pie Eiropas debesīm tā kultūras pienesuma ziņā mirdz joprojām.
Mākslas pieskāriens neliek mieru
Imanta Lancmaņa daiļradi var piepulcināt laikmetīgās postmodernās glezniecības straumei, bet pats mākslinieks izvēlējies to apzīmēt ar konceptuālā romantisma jēdzienu. Vecmeistaru mantojums, dabas studijas un autora dzīvā iztēle ir vienlīdz ietekmējušas Imanta Lancmaņa darbu tēlveidi.
– Laikā, kad strādāju Rundāles pilī pa sestdienām, svētdienām un arī naktīm, kaut ko glezniecības jomā paveicu. Tad sekoja 13 gadi, kuros daļēji turpināju gleznot pa naktīm, bet pēdējos piecus gadus man bija spontāna iespēja pensijas apstākļos gleznot un gleznot, – savu ievirzi gleznotāja gaitās komentēja autors. – Varētu teikt, ka mucai spunde tika atrauta vaļā, un līdz izstādei, kas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tika atklāta pagājušā gada novembrī, es to vien darīju, kā gleznoju. Kompensēju to, kas manī bija saspiests 50 gadus, ko veltīju Rundālei. Arī tā, protams, bija sava veida glezniecība jeb kā mēs mūsdienās sakām – instalācija – darbošanās ar objektiem. Manā gadījumā tas Rundāles pilī bija darbs ar 18. gadsimta objektiem. Tomēr glezniecība visu laiku ir bijusi nepieciešama, tā mani ir vajājusi, jo to neizjūtu kā bilžu taisīšanu, bet gleznās redzamais ir izaudzis no manas nepieciešamības kaut ko pavēstīt.
Darbos ienāk personīgais stāsts
Imants Lancmanis uzsvēra, ka mākslinieks nav sprediķotājs, nav mācītājs, tāpēc glezna "Piektais bauslis", kas Madonas muzejā jau tika izlikta pirms 13 gadiem, nebija domāta kā pretkara propaganda, kaut tā to varētu traktēt. Vienlaikus tā bija saistīta ar autora personīgajām izjūtām, jo viņš ir kara laika bērns: – Man bija trīs gadi, kad pāri lidoja lidmašīnas un padomju aviācija meta bumbas. Tas manī palicis, un caur šīs tematikas gleznām varu zināmā mērā veikt pašterapiju. Ar gleznu palīdzību atkal sev pietuvinu kara šausmas, vienlaikus tās anihilējot, pārvēršot un ļaujot tām izzust. Pieredzētais saplūst kopā ar šausmām, ko atveidoju uz audekla, un kopā ar manām pārdomām tas izlīdzinās, sagludinās un aizpeld.
Kara fons joprojām dzīvs
13 aizvadītajos gados, kopš Imanta Lancmaņa personālizstādes Madonā, noticis tik daudz. – Ne velti izstādē redzēsiet gleznu ciklu "Nāves deja", kas ir vēl drūmāks, – komentēja autors. – Krievijas iebrukums un karš Ukrainā ikvienu ir aizskāris. Kara tēmu no sevis jau biju izdzinis, uzskatījis, ka tās ir tikai atmiņas, ka Eiropā nekad kas tāds nevar notikt, bet izrādās – var. Tādējādi šī tematika manī atkal ir uzpeldējusi un parādās arī gleznās. Tajās redzama metafora, kā Krievija iznīcina pati sevi, kādā veidā Krievijas diktators Putins iznīcina Pētera I sapni par ieiešanu Eiropā. Pēteris I Krieviju savulaik ieveda Eiropā, Putins to pāris mēnešos no turienes izvedis atpakaļ Āzijā. Negribu teikt, ka manas gleznas ir tikai tāpēc, lai ilustrētu notiekošo, bet tās ir sastāvdaļa no mana domu gājiena, no manām emocijām un pārdzīvojumiem.
Sakrālais mantojums rosina izteikties
Izstādē skatāmas arī vairākas sakrāla satura gleznas ar Bībeles sižetiem.
– Varbūt kādam šķiet, ka vecmeistari ir uzgleznojuši tik daudz darbu ar Kristus augšāmcelšanās skatiem, ar Svētā Vakarēdiena skatiem, ar Madonnām – viss jau ir pateikts un izdarīts, bet tā nav, – aizdomājās Imants Lancmanis. – Gleznojot šos sižetus, tā ir manu domu līdzstrādāšana tam, kas ir apkārt. Glezna "Augšāmcelšanās", piemēram, tika pabeigta 2016. gadā, to nosaucu "Kristus jautājums 2016. gada Lieldienās". Gleznā atspoguļota ne tikai Kristus brīnišķīgā uzlidošana debesīs, bet Viņa jautājums cilvēcei, kur tā ir nonākusi?
Stāsts par Golgātu kādu brīdi man šķita pārāk asiņains, pārāk fizioloģisks, tomēr tas tapa, jo manas gleznas ir pārdomas par esošo. Protams, paralēli izstādē var apskatīt arī jaukas puķītes, dažādas smukas lietas. Piemēram, hercoga Fridriha portrets. Šī bilde nav paņemta no muzeja fondiem, to uzgleznoju kā dāvanu Bauskas pilij, ko hercogs savulaik uzcēla. Hercoga oriģinālportreta nav, ir saglabājusies tikai kāda sena un žēlīga kopija, ko mēģināju uzlabot un pēc tās iedomāties, kāds izskatījās hercogs Fridrihs. Šo portretu uzdāvināju kolēģiem Bauskas pilī. Otra dāvana ir Rundāles pilij, un tā ir Kurzemes princese Elizabete, prinča Ernsta Johana Bīrona sieva.
Iemesli darbiem var būt ļoti dažādi, un, ejot no gleznas uz gleznu, veidosies kaleidoskops, kas liks pārdomāt, kāpēc gleznai ar nāves tematiku pēkšņi līdzās izliktas vissaldākās puķītes. Cilvēka galvā un dvēselē nereti tas ir kopā. Uzskatu, ka esmu pietiekami līdzsvarots un nav tā, ka pēc Nāves dejas uzgleznošanas kristu ģībonī. Jāsaprot, ka mākslas process ir nedaudz kā daktera darbs.
Mākslinieks kā ārsts
Ārsta profesiju Imants Lancmanis iekšēji apbrīno, bet viņš neslēpa, ka arī māksliniekam savā darbā nākas būt racionālam, praktiskam un dažkārt veikt "vivi-
sekciju": – Manās gleznās ir daudz līķu. Tos gleznojot, darbam esmu piegājis kā dakteris: ir jāpazīst nāve, lai to varētu attēlot. Manos darbos nereti redzat vistrakākās lietas, bet atklāšu, ka tās tapušas kā vīzijas, ko redzēju pusnomodā vai vienkārši ejot un sev priekšā redzot tādu kā projekciju. To, protams, vajadzēja konkretizēt, un tad vairumā gadījumu sekoja pozēšana – mani darba biedri palīdzēja aranžēt foto sesiju – kolēģi saģērbās attiecīgos tērpos un, kad gleznoju Golgātu, pateicoties viņu uzņēmībai, bija pat uzbūvēts kalns un trīs krusti. Lai varētu iemiesot un darīt ticami, nevar tikai pieiet pie audekla un uzskatīt, ka viss notiks pats no sevis. Konkrētība nāk caur cilvēku kā personību, tāpēc iejusties tēlos man palīdz muzeja kolēģi un bieži arī internets. Gleznojot "Piekto bausli", pētīju internetu un caur sevi izlaidu simtiem, tūkstošiem interneta kadru, kuros bija redzami dzīvi un mirstoši karavīri dažādās pozās. Tad varēju strādāt, likt tēlus uz audekla. Tāpat manā glezniecībā milzīga nozīme ir fotogrāfijai, jo tā ļauj satvert vienreizējo, kas piemīt cilvēkam – kādu žestu, pagriezienu, kas izsaka to, kas nepieciešams.
Novēl atrast katram savu gleznu
Lai ievirzītu gleznu tapšanā, Imants Lancmanis pievērsa uzmanību arī Ozolu ciklam: – Reiz bijām Zaubē, kur ieraudzīju ozolu kā milzu skulptūru – ar mezglojumiem kā šausmas iznesošu laikmeta liecinieku. Pēc tam bildēs to apaudzēju ar stāstiem no 1605. gada, no 2010. gada. Tā savā ziņā bija kā spēle, bet ļauj autoram izlikt savas izjūtas, pārdomas, vīzijas.
Negribu komentēt katru gleznu, ejiet, skatieties paši! Dažas gleznas vēl gluži mitras, jo iepriekšējā vakarā tika gleznots. Darbs "Kristus Emausā" arī ir pavisam svaigs. Tas ir periods starp Viņa augšāmcelšanos un uzbraukšanu debesīs, kad Jēzus it kā ir, it kā nav. Ir daudz jautājumu, un šo mirkli izjutu kā vīziju.
– Novēlu katram atrast kādu gleznu, kas raisa pārdomas un ir skatītājam tuva! – komentārus noslēdza Imants Lancmanis.
15.12.2023.
AGRA VECKALNIŅA foto