Pēc ekspozīcijas „Rīgas Biržā" un Cēsīs Madonas muzeja izstāžu zālēs iepazīstami dumpīgās krievu pēcrevolūcijas paaudzes māk-slinieku tandēma – Aleksandra Drēviņa un Nadeždas Udaļcovas – darbi.
Izstāde ir Pētera Avena labdarības fonda „Paaudze" iniciatīva, ekspozīcijā iekļautas gleznas no Pētera Avena kolekcijas, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma, Jāņa Zuzāna un Andra Kļaviņa privātkolekcijām.
Izstādes atklāšanā piedalījās fonda „Paaudze" izpilddirektors Igors Bass, uzsverot, ka izstādes idejas autoriem ir svarīgi, lai Latvijā atgrieztos vēsturiskās vērtības, kas saistās ar latviešu mākslu.
– Pētera Avena labdarības fonds „Paaudze", neraugoties uz Jeļenas Avenas traģisko aiziešanu mūžībā, turpina darbu labdarības palīdzības sniegšanā un mecenātismā. Par fonda prioritārajiem izvēlēti šādi virzieni: atbalsts bērnu veselības aizsardzībai, Latvijas un Krievijas kultūras apmaiņai, kā arī stipendiju un grantu piešķīrums zinātnes jomā, – atgādināja Igors Bass, piebilstot, ka ļoti vēlētos, lai šo konkrēto fonda rīkoto izstādi apskatītu gan madonieši, gan apkārtnes ļaudis.
Mākslas zinātniece Ludmila Neimiševa atklāja, ka abu autoru – Aleksandra Drēviņa un Nadeždas Udaļcovas – darbi no Pētera Avena kolekcijas atvesti no Maskavas, Londonas un citām vietām. „Abu mākslinieku darbiem ir izredzes palikt Latvijā uz dzīvi, un varat lepoties, ka Aleksandrs Drēviņš – šis pasaulē augstu vērtētais autors – ir jūsu novadnieks."
Izstādē Madonā nav pārstāvēts mākslinieka avangarda posms, taču katalogā interesenti to var atrast un izpētīt.
– Izstāde Latvijā ir ceturtā izstāde, kas bijusi šim mākslinieku pārim. Divas no tām (Pēterburgā un Erevānā) tika sarīkotas autoru dzīves laikā, pārējās organizētas mūsdienās, 21. gadsimtā, – informēja mākslas zinātniece. – 30. gados strādāt Krievijā, kur dominēja vienīgais mākslas veids – sociālistiskais reālisms, A. Drēviņam un N. Udaļcovai bija ļoti grūti. Viņi bija mākslinieki, kuri kalpoja tikai glezniecībai, nenesot nodevas partijai, valstij vai modei.
Krievu avangarda „amazone" un latviešu amatnieka dēls satikās Maskavā, kur pēcrevolūcijas bēgļu gaitas noveda Aleksandra Drēviņa ģimeni. Tur Aleksandrs Drēviņš sastapa Nadeždu Udaļcovu, un viņi kļuva par nešķiramu radošo pāri, kā arī iekļāvās dumpīgo krievu mākslinieku pulkā. Dzīvojot Latvijā, Aleksandrs Drēviņš piederēja paaudzei, kas veidoja jaunu – neatkarīgas Latvijas – mākslu. Uz skatuves viņš parādījās kopā ar Jāzepu Grosvaldu, Jēkabu Kazāku, Valdemāru Toni, Konrādu Ubānu un citiem Rīgas mākslas skolas audzēkņiem, kuri rāvās no provinciālisma un tiecās ieelpot Eiropas gaisu. Taču tam ceļā iejaucās vēsture, Pirmais pasaules karš…
Nokļuvis Maskavā, Aleksandrs Drēviņš lielu laiku pavadīja privātos muzejos, kur uzsūca aktuālo mākslu, atvestu no Eiropas, un atrada līdzdomātājus. Drēviņš un Udaļcova aktīvi iesaistījās mākslas dzīvē, kļuva par pasniedzējiem mākslas iestādēs, 1920. gadā veidoja ģimeni. Viņu dēls Andrejs, kas pasaulē nāca 1921. gadā, vēlāk arī kļuva par mākslinieku, tēlnieku.
Pēc avangarda posma (supremātisms, formu deformācija) mākslinieku pāris pievērsās dabai. Abi daudz gleznoja ainavas Maskavas apkārtnē, arī ceļojumos Urālos, Altajā un Armēnijā.
1938. gadā Aleksandru Drēviņu apsūdzēja un Staļina laika represiju dēļ nošāva. Formāli pie viņa atrada medību ieročus, kas tika uzskatīts kā pietiekams fakts, ka viņš ir nelojāls pastāvošajai iekārtai. Īstais iemesls, redzot viņa gleznieciskos eksperimentus, bija neiekļaušanās tā laika oficiālās mākslas kontekstā.
Abu mākslinieku veikums uz ilgiem gadiem tika nolemts aizmirstībai, tomēr pēc vīra nāves Nadežda Udaļcova turpināja gleznot un cīnīties par A. Drēviņa reabilitēšanu. Tikai 70., 80. gadu mijā viņu dēlam izdevās sarīkot tēva izstādes Ļeņingradā, Rīgā un Tallinā, kas kļuva par īstu atklāsmi, bet 2003. gada izstāde Tretjakova galerijā – par sensāciju.
– Ar izstādes nosaukumu „Laiku virpulī" vēlējāmies parādīt, cik ļoti mākslinieks ir saistīts ar viņam atvēlēto laiku, – uzsvēra Ludmila Neimiševa. – Īsts mākslinieks paredz savu laiku, viņš dzīvo savā laikā un arī pārdzīvo to.
Mākslas zinātniece rosināja interesentus muzejā ienākt mirkļos, kad laukā uzspīd saule, jo tad abu autoru māksla izskatās citādi. „Tā ir īstas glezniecības privilēģija – būt dažādai. Jūs ieraudzīsit šos darbus citādus un varēsit padomāt, kā sadzīvoja divi mākslinieki, kā viņi ietekmēja viens otru un kas īsti ir cilvēka identitāte. Šī ir māksla, kas prasa meditāciju. Te nav svarīgi motīvi, sižeti, literatūra, nav svarīga pat autoru biogrāfija, ir vienkārši jāmīl. Mīlēsim mākslu un zināsim Drēviņu!"