Madonas novada bibliotēkā iekārtota izstāde “Mēness Merkūrā. Merkūrs retrogrādā”, kas aicina piedzīvot cianotipijas gaismas, ēnu un nejaušības radītus attēlus, kuros sastopas sapņi un realitāte.
Cianotipija ir gaismas māksla. Cianotipijas procesu 19. gadsimtā izgudroja angļu zinātnieks un astronoms Džons Heršels. Cianotipijas attīstības rezultātā vārdu "cyan" sāka lietot krāsas nozīmē. Tā ir debeszila, gaiši zila, arī zaļganzila – šādās krāsās un nokrāsās ir visas cianotipijas. Cianotipija ir viens no pirmajiem fotoprocesiem, tehnika, ko iesākumā lietoja botāniķi fotogrammu izgatavošanai. Vēlāk to, sauktu arī par blueprint, izmantoja fotoreprodukciju radīšanai, rasējumiem, grāmatu ilustrācijām.
Trīs mākslinieces – Zane Beģe-Begge, Olita Šlesere un Dārta Elīza Macijevska – katra ar savu rokrakstu Madonas novada bibliotēkā pārvērš cianotipiju par stāstu. Stāstu par kustību, iekšējo pasauli, planētām un to, kā sajūtam laiku, kad viss ap mums šķiet retrogrādā.
Kā saka autores, šī ir izstāde, kurā nevis tikai skatās, bet pieredz. Kur zils kļūst dziļāks par krāsu un papīrs – par portālu.
Stāsta Zane Beģe-Begge: – Jau 18 gadus mana nodarbošanās ir pedagoģija – mācīties un mācīt – tā ir ikdiena. Tomēr neaizmirstu mākslu, kas vienmēr ir bijusi klātesoša. Cianotipijai pievērsos 2008. gadā, kad ar to iepazīstināja kursabiedrs, cianotipijas meistars Aivars Rozenbahs. No tā brīža darbojamies tehnikas radītāja vārdā nosauktajā "Heršela grupā". Cianotipija – tā ir nejaušība. Mirklis, īstais mirklis vai zaudētais mirklis – nekad nevar zināt darba galarezultātu. Tā ir teātra izrāde, un galvenā loma tajā ir gaismai. Ļauties gaismas un dzīves izrādei, gūt prieku procesā un izdarīt secinājumus noslēgumā – tā ir mana ciantopija.
Olita Šlesere vēsta, ka cianotipija ir tāda kā spēlēšanās starp viņas tehnisko varēšanu un dievišķo providenci: – Mans prāts un roku veiklība sadarbībā ar gaismu un smalkajām enerģijām, sakritībām, kas veido radīšanas procesu, kad vienā punktā satiekas domas, idejas, daba un rodas kas jauns, kas šai pasaulē var ierasties tikai caur mani. Darot vienas un tās pašas darbības ar vieniem un tiem pašiem materiāliem, darbu rezultāts ir dažāds. Pirmo reizi cianotipijas redzēju Madonas muzejā Kurzemes mākslinieku darbu izstādē. Tehnika tik ļoti ieinteresēja, ka gribējās ko tādu izmēģināt pašai. Tagad varu teikt, ka nedaudz protu.
Dārta Elīza Macijevska: – Ar cianotipiju iepazinos 2024. gada ziemā, kad aizgāju uz cianotipijas meistarklasi Mētrienas bibliotēkā. Mani fascinēja tas, ka šis mākslas veids ir tik vienkāršs – noklāj papīru ar ķīmiju, uzliec vēlamo kompozīciju, tad izliec mākslas darbu pasauļoties saulītē, nomazgā to ar ūdeni. Tieši tas bija iemesls, kādēļ šī māksla aizrāva, jo, tā kā neesmu gājusi mākslas skolā un ārpus skolas īpaši neaizrāvos ar darbu radīšanu, mākslinieciskas prasmes un zināšanas man nepiemita. Patiesībā šī nezināšana vēlāk pārvērtās par priekšrocību – man nebija zināšanu barjeras, tādēļ mani cianotipijas darbi pārvērtās par eksperimentu, radās daudz īpatnēju mākslas darbu. Kādu reizi nolēmu pamēģināt izveidot mākslas darbu uz T krekla. Un eksperimenta rezultātā radās apģērbi cianotipijas tehnikā. Vēl viens unikāls mākslas darbs ir "Kubs", kas tapa, iedvesmojoties no matemātikas stundām, kad mācījāmies par stereometriju. Cianotipijas mākslā joprojām turpinu eksperimentēt. Šogad kopā ar klasesbiedriem izveidoju skolēnu mācību uzņēmumu "CyanTrio", kurā top auduma maisiņi, Ziemassvētku kartītes cianotipijas tehnikā.
16.12.2025.